Par Latvijas dabas bagātībām
Jebkurš vienmēr kaut ko meklē, viens meklē laimi, vai vismaz sajēgu par to, kas tas ir, cits naudu, svukārt vēl kāds mīlestību. Parasti atradis to , ko meklē, cilvēks sanīkst, jo īsti vairs nav uz ko tiekties, nav vairs nekā tāda, cēla, nezināma, kas stāvētu priekšā.

Ja runājam par racoon, tad tagad viņā ir sanīcis brakaņjērs. Nav vairs intereses nīkt visādu ezeriņu un peļķu krastos vai laivā, izcilājot krītiņus, un gaidot, kad beidzot tas nelaimīgais vēzis tur būs sadomājis ierāpot. Tagad, kad beidzot lūpas vairs nav jēlas no vēžu rīšanas un pēdējais aluspiliens ir izfiltrējies caur manu organismu, atskārstu, ka nu galīgi vairs vēžošana nevilina. Palikusi tikai apziņa, ka manā prāta datubāzē , iepretim ailītei “Labākā vēžu vieta Latvijā” ir iespiests štampelis “Atklāts”.
Tici vai nē, bet divi spaiņi ar radībām, kuru spīles bija pieauguša veča sprīža lielumā, un tas jau ir pamatīgs rāpulis.
Nabaga Onslovs, (fācīts mans) noelsās vien lomu redzot, un aiz bēdām, par to, ka nepiedalījās vēžu ķeršanas pasākumā, tos vārot piemetās.