Par skribentiem
Es nevaru, ja prosto taščus... Šad tad liekas, ka mūsdienu žurnālistikā visiem viss ir pohuj, saskribelē vajadzīgo zīmju skaitu, saņem honi un gudri diršot par būtisko piemaujies augstākās sabiedrības rautā. Man skolā mācīja – uzrakstīji cipariņu referātā- atsauci. Uzrakstīji komentāru par cipariņiem – atsauci, pagrābi cipariņus no gaisa, vai pieņemsim tikai no viena avota, nevis no visiem iespējamajiem – coberis. Nu vo, tādu coberi var iešķiebt lielai daļai mūsu dārgo skribentu, kuri sevi lepni dēvē par žurnālistiem un sapņojot par pulicera prēmiju naktīs nopludina sēklu.
Jidritvai micīt, ir taču jārespektē savs lasītājs, viņa laiks un garastāvoklis, savādāk lasītājs būs bēdīgs, nepirks avīzīti, nevērs vaļā portāliņu, necels reitingus un avīžele nosprāgs badā. Reiz piesmakušā lokālā, kur dārdēja skaļa mūzika, triepjot trīslatīgus kokteilīšus iepazinos ar vienu jauku būtni. Kā jau tas nereti gadās starp sievieti un vīrieti pēc pieciem kokteiļiem sarunas ievirzījās par seksu, kā rezultātā jaukā būtne izrādās tāda un tāda sieviešu žurnāliņa redaktore, kura man piedāvā savu vjūvpointu par sievietēm un vīriešiem publicēt viņas žurnālītī, sak būs tev jenotiņ sava sleja, varēsi pļūtīt uz nebēdu, gluži kā Dačka.
No rīta cīnoties ar kaķu piečurāto muti apdomāju šito štelli, aprunājos ar pazīstamiem skribentiem, nu i nonācu pie secinājuma, ka labāk pļūtīt sviesta cibā, nevis ar saviem imbacilajiem tekstiem nogremdēt vai vismaz sapurgāt jauku mājsaimnieču žurnāliņu.
Nu vo, apdzēsu sevī skribentu, un mierīgi dzīvoju nost, un šodien, paveru delfus, tāds analītisks raksts par drukātajiem medijiem, ka aš dirst gribas, nu kur var tik tups būt, ekhhh. Lasot šitādus raksteļus liekas, ka es varētu rakstīt ne tikai draņķa raksteļus par sieviešu un vīriešu peripeitijām, bet arī tik pat mierīgi analizēt Tokijas biržas ekonomiskos rādītājus.

Nu un te arī pati tufta