Par būtisko
Šodien iegadījās papļāpāt par pasūtījumiem, iepirkumiem un citām štellēm kas saistās ar nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izlietojumu. Gandrīz lamuvārdi izskanēja. Piemēram Cibā, tie kas vcāki, dzīves pieredzējušāki, par to nekad nerunā. Tas ir fakts pēc noklusējuma, un tā tas ir. Kas jaunāki, tie cepās, analizē un sazin ko vēl tik ne. Savukārt es esmu kaut kur pa vidam.
Man tiešām gribas kliegt balsī, ķert aiz rokas un rakstīt medijiem. Un zin kas sanāks? Čušmužiņ sanāks. Ja industrijā ir četri spēlētāji, varbūt pat pieci vai desmit, nekad visi nevienosies kviecienam, vienmēr kāds iedos un Tu paliksi jaņos. Viens pat vienreiz iebļāvās, uz avīzi rakstīja, apvainoja. Un kas sanāca? Tiesa apsaldējusi visus īpašumus, lai šams varētu norēķināties gadienā, ja tiks lemts, par tīšu nomelnošanu un apmelošanu. Skaisti ne, visa pilsēta zin, ka TAS ņem, a kad paziņo skaļi, tad cietējs. Un kurš vēl pēc šāda precedenta sadūšosies?

Tāpēc, vai nu esi darba ņēmējs no pelēkās masas vai „volkom voi”. Un šajā sakarā man ir pat savs, nelielais eksperiments. Ir neliela kūrortpilsēta Lietuvā netālu no Krievijas robežas Baltijas Jūras krastā. Un tur ir „bazārs”. Un saproties, ir iespēja ņemt nevis „pa objektam”, bet „pa pilsētai”. Netīri līdz riebumam, bet VESELA PILSĒTA. Saproties, tas nav tā dročīt sēmušku no viena objekta līdz otram, bet ņemt veselu pilsētu. Fīlings kā kompjūterspēlē, būvē pilsētas, ved mantiņas. Mans slapjais sapnis ir jaunceļamā „Minsk City”

Tāpat turpinājumā. Pēdējais hīts ir Abhāzija un Krievijas četri miljardi. Visi ir saskrējuši ap medus burciņu, es tajā skaitā. Un ja nebūsi netīrelis, redīss un vispār ekonomiski pretvalstisks tad kārumiņu nedabūt.

Vot kā būt, pret sistēmu takš neiesi, jo tava balss ir nulle, un kamēr bļaustīsies, citi uzsildīsies. Bēdīgi.