Par dzīves svētkiem
Kuri nenotiks. Jā, neprāta dzīres netiks svinētas divus stāvus zem ļe mažequā apārtmenta. Kamdēļ, taujās ļaudis un neziņā raustīs plecus. A vot tamdēļ, ka nebeidzama līksmība nākotnē tomēr neatsvērtu visas tās ciešanas un pazemojumus, ko man nāktos piedzīvot divu mēnešu garumā dzīvojot ar mana tēva bērnu māti un ōmīti, kurai pēdējos divus gadus ir tiešais links ar augstāku patiesību un savs pasaules redzējums. Šāds redzējums šodien ir arī man. Rokām drebot plēsu vaļā alkazelcera paciņu, kuru uzgāju atvilknes dzīlēs, un kura ar garantiju strādātu tikai līdz 2005 gada aprīlim. Mani nomoka aizdomas, ka ir sākusies kaut kāda atvasara vai divdesmitastoņgadnieka krīze vai sazin kas, bet pēdējos piecus gadus bija gandrīz vai neiespējami līdz četriem no rīta stimulēt karību baseina brūžu noietu, nodoties miesaskārībām un sagaidīt saullēktu apakšbiksēs smēķējot uz jumta. Pagulēt pāris stundas un tenterēt uz šahtu. Nu un tālāk Jūs jau zināt, trīcošas rokas, zelcerīts and so on. Agrāk es pat līdz virpai netiktu, ķip šļi vsje nahuj, man ir jāguļ! Jocīgi, jocīgi es jums mīlīši teiktu.
Turpinājumā atgriežoties pie dzīrem zem iksboksa. Nu ja, sadrūvējos un atkal atvēru eses portālu. Nospiedu uz sludinājuma, satiku netīrumu, un visticamāk, ka kopš sestdienas es smēķēšu uz balkona, no kura paveras lielisks skats uz Daugavu un Zaičikkastlu. Vispār aizdomīgs netīrums, grib ķipo no manis pirmā un pēdējā mēneša īres maksu, savukārt es gribu līgumu. Mans jaunatrastais draugs līgumu negribot gan, un tas mani dara tramīgu, jo bez tā fakinā bumāga viņš taču var mani izlingot no turienes kaut vai Ziemassvētku vakarā. Vot, būs viņš šodien par šo tēmu jāpaspīdzina.

Tā lūk draudziņi mani mazie, jaunnedēļ biku to dzīvoklīti pieķibināšu un tad jau varēs nākt pie manis rumiņus strēbt un miesaskārībām nodoties. Toties tagad, nogrābstaties sev gar vietām lai smaidiņš sejā rotājās un paklausieties Tievo Liziju