Par šizofrēniju, vai kā nu to huiņu sauc
Atceros reiz gadījumu kaut kādus gadus atpakaļ, kad sarijies tabletes mētājos pa viesnīcas Līva gultu un centos tikt vaļa no Brālīša un Karlsona. Kopš tās reizes pret sintētiskajiem apziņu paplašinošajiem līdzekļiem izturos ar zināmu skepsi un labāk izvēlos piedzerties, ja ikurāt gribas iznīcināt kādu smadzeņu šūnu.
So, šonakt sapnis man bija. Tik reālistisks, un tā nelaida vaļā, ka izcepinājos pēc pilnas programmas. Šoreiz tie nebija ērmi pusnomidzī, tas bija sapnis, kas nelaiž vaļā vēl šobrīd. Storijs sekojošs - es esmu sajucis prātā. Viss, pizģec, tagad man ir skaidrs, ka lai nu ko , bet sajukt prātā es nevēlos. Visa ģēla risinās Jūrmalas vecāku mājā, kur ir pilns ar cilvēkiem - sākot no nepazīstamiem, beidzot ar mirušajiem paziņām. Un visi tuso un kaut ko man saka. Es tusojos līdzi, apskaujos ar mirušo draugu, mēs dzeram alus, smejamies. Tad pēkšņi kaut kādi sveši netīrumi kaut ko uzmācās un es ar viņiem sāku kauties. Plūkšanos pārtrauc mana mamma, kura saka - viņu nav, Mārtiņ, te neviena nav. Es viņai atbildu - kā nav, re kur ir, rekur Rihards, rekur piekautais ērms, rekur viņš atkal izrunājas un es viņam sadošu vēlreiz. Ekrānā ar skumju seju parādās tēvs un saka, Mārtiņ, viņu tiešām nav. Es neticu un metos virsū ērmam. Mamma sāk raudāt un saka ka man tas viss rādās, ka te neviena nav! Un pēkšņi tiešām nav, ir tikai mamma, tēvs un brālis. Es noticu, ka tiešām neviena nav. Mēs stāvam pagalmā un smaidam. Pēkšņi atkal viss ir pa vecam, un pagalms ir pilns, es atkal uzbrūku ērmam, šoreiz kliedzot lai pazūd, ka viņa nav, lai pazūd! Mamma raud un man apkārt danco ērmi...

Skērī... tā laikam jūtās cilvēks, kuru pavada iedomu tēli.