Par žēlumu
Ilgi domāju vai šito uzrakstīt vai nē. Nu tad beidzot saņēmos, tā īsi aprakstīt, ka arī es mēdzu izjust žēlumu.
Šis gan nebūs stāsts par slapjiem kaķēniem, āfrikas bērniem vai neatkarīgajiem, pret kuriem es arī mēdzu izjust, ja ne žēlumu, tad vismaz nožēlu.
Šis būs stāsts par vīrieti spēka briedumā, ap metru astoņdesmit pieci un vecumā no trīsdesmit līdz četerdesmit. Un ne tikai par viņu, par viņa histērisko sievu ar, kurai šajā fabulā ir diezgan nozīmīga loma.
Tātad, kā tas cilvēkiem dažkārt iegadās -lietas dzīvē nevirzās vis kā plānots, bet gan iet šķērsām, dažkārt novedot pozīcijā ko populāri mēdz dēvēt par žopu. Tad nu katrs rīkojās kā māk un kā ir audzināts. Cits mēģina no tā kārpīties ārā, cits nē, savukārt gadās tādi kas kārpās, bet netiek. Tās būtu mans subjektīvais spriedelējums par iemesliem kāpēc cilvēki gadu no vietas vismaž četreiz nedēļā viens uz otru kliedz, un no kliedzieniem visnotaļ skaidri ir dzirdami atslēgasvārdi - kroplis, lupata, riebīgā palaistuve, dzērājs un parādi.
Žēl, tiešām žēl. Nu kam ta negadās sakašķēties, bet ja tā kļūst par sistēmu, tad es to sauktu par problēmu. Tā taču viens otru var aizsūtīt uz trako māju viens divi, un kad ieskanās kundzītes falsets, tad to liekas dzird ne tikai blakus dzīvoklī, bet kaimiņmājā ar. Tā kā pret citu cilvēku privātajām dzīvēm izturos ar zināmu iecietību, (varbūt retu reizi esmu iedomājies aiziet pie šiem ciemos, nu un tikai tajos gadījumos, kad ir pamatotas aizdomas, ka jams to skuķi klopē,)liku šitiem trokšņiem svētu mieru un pagriezu skaļāk filmu.
Sestdien vakarā atkal sākās. Man tieši bija nelielas viesības iegadījušās. Tā nu noklausījušies kaimiņu vakara raunda uvertīru, cik vien skaļi spējām, nobrēcām visus dzirdētos atslēgasvārdus. Tas laikam to čali nedaudz aizvainoja. Un tā kā uz kundzi tā roka iespējams ir uztrenēta, tad laikam viņu vadīja pārliecība, ka kārtību blakus dzīvoklī viņš ievedīs uz skaitli trīs.
Tāda filozofiska atkāpe. Vot Tu iedomājies, Tev jau tā neiet, parādi pār pa galvu, ienākumi izsīkst, kundze katru vakaru bļauj falsetā un vēl kaimiņi atļaujas par Tevi ņirgāties. Nu šausmīgi, vīrieša ego tiek bradāts pa dubļiem un kārtībai jābūt, kaut vai mazai.
Tā nu viņš vesj v sebja iebrāzās "viesos" līdz pat viesistabai ar apaviem, pagrūsdams meiteni, skaļi lamādamies un bļaudams, ka nu gan viņš esot dusmīgs, aizkaitināts un kas tik vēl nē. Pālī ar vēl piedevām. Pirmajā mirklī valdīja apstulbums. Vot ņem viens ērms, nenovelkot apavus un cigareti kūpinādams nevis stāv pie durvīm un izsaka pretenziju, bet tā kā tāds hozjain barin iebrāžas svešā dzīvoklī. Nesmuki takš. Beidzoties piecu sekunžu apjukumam ērmam tika uzkliegts lai pazūd, un ja ir kādas pretenzijas lai ievēro elementāru pieklājību.
Nesaprata, turpināja maurēt, demonstratīvi "zaķenulsja" no sava Monte karlo un pagrūda, kad gribēja viņu izstumt ārā.
Vot to nu gan viņam nevajadzēja darīt. Nu nevajadzēja. Smaga un liktenīga kļūda. Vienkāršais latviešu zēns ar iesauku Bučers to nelaimīgo Monte Karlo iedzina viņam pakausī. Vēl pēc 30 sekundēm manas baltās sienas izskatījās tieši tā pat, kā Bučera darbavietas flīzītes ap pulkstens 16iem.
Ērmu mēs izglābām, pa mata tiesu gan. Stiepjot nabaga augumiņu uz trepjutelpu apcerēju, cik gan trausls ir cilvēka ķermenis, it īpaši seja.
Pielējis gan maita bija visu koridoru, un pēc tam vēl kāpnes posmā no sestā līdz otrajam stāvam.
Pēc pus stundas ieradās policisti bruņuvestēs un ar ieročiem. Redzot ŠO "brigādi" iedomājos, kādas tik ainas zāģa četri garā par kaimiņu dzīvokli dāma ar "falsetiņu" dežūrējošam dispičerim tik nebija uzbūrusi. Cietušais ar bija paņemts līdzi, lai parādītu, kurš tad ir tas pats ļaunākais no mums. Kamēr šis tur kaut ko murmināja, vēroju kā viņa ģīmis aizvien vairāk sāk līdzināties ķirbītim.
Un tad ieradās VIŅA, izdzirdot šo spalgo balsi satrūkos ne tikai es, bet arī policisti. Kliedza viņa kamēr aizrāvās elpa, tad ieelpoja no jauna un kliedza atkal. Atslēgas vārdi bija necilvēki, zvēri, un vai tagad mēs jūtoties laimīgi?
Laimīgi mēs nejutāmies, ne tuvu, tik vien kā izstāstījām policistiem par neizskaužamo ikvakara falsetu ko šamie tikko dzirdēja, par mūsu joku un par bravūrīgo ielaušanos.
Kārtības labad Bučeru aizveda uz menteni, kur pēc pāris stundām mēs viņiem kritām uz nerviem un klausulē pie mentenes durvīm protestējām "atdodiet Jāni!" Jāni mums atdeva, apsūdzības laikam tiks noraidītas un dzīve turpinās ritēt savu gaitu.
Žēl, man tiešām ir ļoti žēl ka tā sanāca. Principā vārds žēl atnāca pie manis nākamajā dienā, kad pa kvadrātcentimetram vien skrubināju sienu "do bļeska" un meklēju izskaidrojumu notikušajam. Kāpēc cilvēki tā bravūrīgi ielaužas svešos dzīvokļos, kāpēc viņi bļauj caurām naktīm un kāpēc sanāca tā kā sanāca. Vispār bēdīgi, viņa dzīve jau tā sastāv no negācijām un vēl visam piedevām viņš noraujas pa mūli tā, ka mentu klātbūtnē gaužās par izsistajiem zobiem un salauzto degunu. Žēl, ļoti.
Un aizdomājos līdz tam, ka varbūt ir labs darbs patiesībā paveikts, varbūt tagad, kad maniem kaimiņiem būs uzradies abstrakts, ārējs ienaidnieks, ko viņi personificēs ar manu, bez piecām minūtēm pārdoto dzīvokli, viņi saliedēsies kopējā naidā un atmetīs savas nesaskaņas?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: