Par labi sāktu nedēļu
Jau mikriņā apcerēju, ko man šodien vajadzētu padarīt līdz pl 10iem. Omu možāku darīja apstāklis, ka spriežot pēc visa darbā būšu jau astoņos un rīta cēliens solījās būt visai produktīvs. Tā nu dungojot līdzi "Plaukstas lieluma pavasarim" palēkdamies vien tipināju augšup uz šahtu.

Ieejot cehā manu uzmanību saistīja tieši mana darbavieta. Kaut kas nebija lāgā, jo galds izskatījās aizdomīgi tukšs. Nē, tukšs viņš nav, tur ir neievadītie trešo pušu rēķini, saķēpāti papīri, pusizlietota matu želeja un vadu murskulis kurš ved uz nekurieni, respektīvi uz to vietu kur vajadzētu atrasties manam datoram. To kas ir noticis es sapratu uzreiz, bet nekādā gadījumā nevēlējos šo domu pieņemt. Pretojoties acīmredzamajam riebumā novērsos un devos uz virtuvi kur jautri grabinājās mans priekšnieks, kurš kā suņanagla pakaļā visiem darbā ierodas jau 7:30.

Apvaicājos par to vai firmas mašīna, šajā brīdī, šeit un tagad ir pieejama. Jā esot, lūk atslēgas. A kas pa plāniem, kur brauksi? Nomurkšķēju kaut ko par māti un tad vēl pāris vārdus, kurus televīzijā ir pierasts aizstāt ar pī. Pī pī pī. Ieskanējās Zveri, dziesma "Kiborg ubiica" un tās pavadījumā devos pēc mašīnas, lai savāktu datoru, kurš kopš vakarvakara ppt sesijas netraucēti stāv uz žurnālgaldiņa.

Atpakaļceļā uz darbu, tieši Vanšu tilta vidū man savajadzējās pa lielam. Populāri izsakoties - dirst. Iekodu apakšlūpā un mēģināju domāt par kaut ko skaistu. Nu tur par pavasari, ziediem, meitenēm, algas pielikumu vai kaut ko tikpat tīkamu kas varētu novirzīt manas domas no aizdomīgās kustības zarnās. Bļe tas, tilts nekust ne no vietas! Sabraukuši te visādi, sukas bļe. Domas par citu satiksmes dalībnieku eksekūtēšanu retušēja fizioloģisko vajadzību sajūtu.

Es tuvojos darbam! Jē, tūlīt jau būs. No šās domas fizioloģiskā vajadzība sevi pieteica ar dubultu spēku. Gandrīz apraudājos no domas ka nāksies apdirsties. Pie darba auto novietot protams nevar, nu neko, braucam pa Jeruzalemes uz Dzirnavu, arī tur tas pats. Zaļā iela, nez ko visi sabraukuši. Melngaiļa iela, sukas arī te pilns. Antonijas iela. Nu bļe, a dirst ta vajag! Elizabetes iela. Atkal jeruzalemes. Vot tā ir maucība, vot kāpēc mums nav savas stajankas?! Nožēlojami. Iebraukt skoņķikā? Da nu, tūlīt jau būs. Atkal Elizabetes iela. Jeruzalemes. A ko visi brauc ar mašīnām? Nu kas ir? Melngaiļa iela. Nu joptvaj. Vot ja visi brauktu ar trolejbusiem būtu i parkings i sabiedriskajam transportam lielāki ienākumi par kuriem uzlabot servisus. Antonijas iela, Elizabetes iela, Jeruzalemes. Bet tiešām, kāpēc nav tādas eko domāšanas cilvēkiem, vot sabrauc te ar mašīnām piekūpina, bļē, viens tikko atrada vietu manā deguna priekšā. Suka, nevajadzēja man viņam dot ceļu, tad vieta tiktu man. Tā, kur es paliku, pie ekoloģijas. Nu redz, izmeši, globālā sasilšana, vot! Globālā sasilšana, vot izkusīs ledi, noskalos Jūrmalu ar visām Jūsu dārgajām mājām, nevarēsiet vairs te braukt ar saviem reindžroveriem parkoties! Aha, dirst jau atkal vairs nevajag. Labi, braucam tālāk. Jeruzalemes, Dzirnavu, vot vieta, hmmm, nu te varbūt yaris var iespiesties. Domu atmetam. Bļe nu kur visi sabraukuši. Atkal jau Jeruzalemes. Vot te ar visi draņķi parkojas tā ka cauri izbraukt nevar. Nu kur skatās policija? Vot piderasi, man uzlīmē ikreiz a ka te saliek tādus Q7 ka neviens nevar tikt garām tad šie neceļ ne ausu. Liekēži, atlaist tādus, vot nebūtu to stulbo mentu , es ar te nosviestos. Mani jau gan noteikti noštrāfēs. Sukas.

Atkal savajadzējās dirst. Bļe, nu par ko?!? Atkal anotnijas iela. Vot ja man būtu Harija Potera spējas es kļūtu par Voldemortu, es vot šitās divas dandardaikas paceltu un nosviestu ielas vidū. Vot būtu man parkings, mentiem darbs un visi šitie anti eko autobraucēji varētu ierīt sastrēgumiņu. Paga, Mārtiņ, tu laikam ej sviestā. Nē , es neeju sviestā, jo to ka Jeruzalemes ielu redzu jau devīto reizi zinu droši. Bļe.

Savu esamību dievs pierādīja uz Melngaiļa ielas, kur bija atbrīvojies mazs stūrītis lai es varētu tur iestumties. Teciņiem vien steberēju uz darbu sakniebis pakaļas vaigus tik cieši cik vien iespējams. Pasavēros pulkstenī - parkings aizņēma rovno 36 minūtes. Vot maucība.

Darbā nokļuvu sekundi sekundē, vēl nepilna minūte un būtu sanācis nelāgi.

Pieslēdzu kompi un pirmāmkārtām iegāju hanzanetā nomaksāt rēķinus. Atverot šo nolāpīto saiti man pretī, ar retu zobu bomža muti smaidīja mans hanzanets. Dirst savajadzējās atkārtoti. Pasavēros vēsturē. Piektdiena man ir izmaksājusi divas pensijas, nevis vienu kā biju iedomājies. Kāpēc? Nezinu, tāpēc tagad rakstu šo savārstījumu, lai nedaudz nomierinātos.

Labi sākta nedēļa tā teikt.