Par Džākō
Pastāstīšu ka es Jums tirekļi mani mīļie pa Džāko. Džāko bija mans darbu vadītājs, kad mēģināju atspēkot savā prātā atziņu, ka tur, aiz lielā dīķa nauda žāvējās.
Džāko bija tāds liels vecis, gadrīz jetijs, spalvains un nikns. Pirmajā dienā viņš mani nosauca par sīko sprīdīša sūdu vai ko tamlīdzīgu. Otrajā dienā pajautāja kaut ko par gailīša izmēriem un pieļāva domu ka čurāju tupus.
Trešajā dienā visai brigādei lika izstiept rokas uz priekšu, un kuram kaut nedaudz bija vibrācija pēc iepriekšējās nakts kodiena bez ceremonijām iedeva pa ausi.
Džāko īstais vārds bija Jānis, un darbu vadītājs viņš bija latviešu nometnē Garezers, MI, kur noteikti kāds no cibas dižgariem ar pilnīgi apmaksātu biļeti ir piedalījies kā mācībspēks, jo dižiem prātiem diži darbi. Tajā pašā laikā smerdeļi no Rīgas putekļainajām ielām ikrītu izstiepa rokas, lai Džāko varētu pārbaudīt vai kāds iepriekšējā naktī viņaprāt ir ņēmis par daudz vai par maz.
Tā nu kārtējā "rītarosmē" es nezināmu motīvu vadīts kaut ko nosmirdēju, precīzi vairs neatceros ko, bet Džāko saniknojās uz paziņoja, ka, ja būšu šitāds knīpstanga, drīz vien purkšķināšu bez skaņas. Tikai tā puffff.
Tajā pašā dienā, sēžot kravaskastē un pārbraucot no viena miskastes punkta uz otru, viņa 13gadīgais dēls man draudzīgi ieziņoja, ka šāds es īsti viņa tēvam nepatīku, un kā zināms, vecajam saimniekam esot smaga roka.
Nezinu kā man tas izspruka, bet mazajam bezkaislīgi paziņoju, ka neesmu šeit ieradies kādam patikt, bet gan darīt darbu par ko man maksās.
Mazais nostrādāja ātrāk nekā Tele2 īsziņa. Tā vietā, lai iedotu man pa mūli un izpiļītu laukā, Džāko pēc darba ieaicināja uz konīti, ko vēlāk papildinājām ar visīti un visu pārējo kas bija pa rokai. Nākamajā rītā, kad saimniekpuišu barakās atskanēja Džāko aurojiens :"ceļās maitasgabali!", tas tika papildināts ar :"knīpstangs lai guļ, vakar veco Mezuru nodzēra(varu sameloties, vārdus neatceros, jo tovakar dzeršana bija pamatīga) un ar Džī (sk. iepriekšējo papildinājumu) vēl pa krūmiem izvārtījās!".
Man jau nepatika šāda reklāma, bet Džāko bija savi uzskati par diskrētumu un neskatoties uz to mēs kļuvām par labiem draugiem. Un es piedevām tiku pie jaunas iesaukas - Knīpstangs.

Tā vot draudziņ, tagad eima ka nu gulēt. Rītā takš kārtējā performance Andrejsalai jādomā un tā jau smaga diena!