Par zoli un mainīgo veiksmi
Interesanta spēle tā zole. Mūžu dzīvo mūžu mācies.
Zoli es iemācījos liekas ātrāk nekā duraku vai melno pēteri, jo pēdējos divus sāku spēlēt ar klasesbiedriem vecāku rīkotās bērnu dzimenītēs, a zoli vēl pirmsskolas vecumā. Ar ōpi un Onslovu. Protams pirmie mēģinājumi, tā pat kā šahā, beidzās ar raudāšanu, jo Onslovs regulāri uzšāva pa pakausi un it kā sev jautāja:"kur tu tāds dumjš man gadījies?" Mjā, četru gadu vecumā nokaut "savu" dūzi laikam ir indikācija ka bērns ir dumjš.
Nākamā raudāšana man bija vasaras brīvlaikā, ja nemaldos kādā 89 gadā. Dramatisko pulciņu festivālā Ščecinā, Polijā, kur lielie zolē man nospēlēja vienu no visiem pieciem dolāriem, kas man bija iedoti kā kabatas nauda. Toreiz man nostabilizējās atziņa, ka laikam jāskaita netikai punktiņi , bet arī kārtiņas kā tādas. Pagāja zināms laiciņš, līdz sapratu ko ar iegūtajiem skaitīšanas rezultātiem iesākt.

Laiks no 9ās līdz 12 klasei. 11 klasē tas kļuva par sava veida "definēto ienākumu", lai kaut kādā veidā paralēli pusdienu maksai spētu apgādāties ar cigaretēm hollywood un viņķeli vai merkuru piektdienām. Shēmas bija dažādas, sākot no "pakošanas", beidzot ar garo klepu vai rādītāja pirksta pielikšanu pie kreisās auss ļipiņas. Savu Polijā zaudēto dolāru diezgan nežēlīgi atriebu uz skolas biedriem. Mazajiem žuļikiem uzspēlējot ar Onslovu, pēc otrās partijas bija piedāvājums fiksi vākties prom, vai arī neskatoties uz mūsu tiešo radniecību viņš izdauzīs priekšzobus.

Diezgan pamatīgu uzvārījos amīšos kamēr tur strādāju. Amerikas letiņiem zoli spēlēt gibas tik pat ļoti kā ēst rupmaizi vai dzert melno balzāmu. Būtu ka viņi spēlējuši pokeru, dzēruši viskiju un ēduši burgeru, bet nekas, paldies viņiem par to.

Korporācijā zolējām tā galds svila. 8 stundas nokasīt no vietas tāda iesildīšanās vien bija. Kamēr fuksēju bija gadījums. Pašā korp! mājā uz naudu spēlēt nav brīv, tāpēc naudas spēlēm tika meklētas atsevišķas vietas. Nu lūk, mazie fukši, es ar čali vārdā Zaķis, tikām uzaicināti uzraut kādu partiju ar cienījamiem filistriem, uz naudiņu. Veči tipo domāja, baigi apspēlēs mazos un tad vēlīgi/tēvišķi atlaidīs kāršu parādu. Figu. Manī ir iedzimta nelietību shēmošana, savukārt Zaķis ir fizmats (gudri čaļi tie fizmati, tikai pļēguri gan baigie). Pāris stundu laikā mēs večus atbrīvojām no ōmītes pensijas, pateicāmies par spēli un ar līksmu sirdi devāmies notriekt naudiņu vecpilsētas bordeļos. Vairs uz naudu mums spēlēt nepiedāvāja.

Tad bija kaut kāds pārtraukums, kuru aizpildīju ar retiem gastroļiem delfu zoles serverī.
Pēdējā gada laikā manus vakaru aizvien biežāk sāk aizpildīt vai nu kaut kāda sportošana, papildus darbu haltūrēšana, vai zoles vakari, kurus divu nedēļu intervālā iestudējam ar darba kolēģiem.


Nevarētu teikt, ka mēs te būtu kaut kāda virslīga, bet savs iemaņu un prasmju pamats iraid. Kā ne kā pirmās vidusskolas absolventi un vēstures un filozofijas fakultātes koju skolu izgājušie nav nekādi vakardienas špīleri.

Nu lūk, visu laiku vismaz taksim vakara beigās sanāca, bet pēdējās trīs reizēs sāk iezīmēties nelāga tendence manos skaitļos. Vakars nebeidzas bez mīnus 10 latiem ne lūdzams. Gadās arī vairāk. Vienkārši neiet. Cīnies kaut acis pārgriezis, bet neiet. Visu laiku noraujos pa ļerpatām. Paspēlēju vēl draugos.lv. Visu laiku lepni nēsāju atzīmi PRO, bet pēdējo nedēļu laikā pat 13 gadīgais Jurītis vai Pēterītis ir spējīgs mani atstāt jaņos. Kaut kāda neveiksmju sērija.
Šodien ir piektdiena, 13ais, pl 19 sākam spēli. Bail pat iedomāties uz cik ieberzīšos šodien, vai varbūt šis zīmīgais datums ir kā radīts lai lauztu izveidojušos tendenci?