par nožēlu
par nožēlu kuras nav. Es visu laiku gaidu kad viņa iestāsies, tā nožēla. Es pat mēģinu sevi uzkurināt, jo tikai degot pašpārmetumu liesmās radīšu attaisnojumu notikušajam. Un nekā, ne nožēlas, ne attaisnojuma, nekā. Protams škrobe ir, bet ne tāda, kādai pēc manām domām vajadzētu būt.
Ir tāds izbrīns. Kā tā? Mani, veco lapsu, ņēma un apzaga kā pilnīgāko lohu. Sagriezta bikšu aizmugurējā azote, un ar dievu mans lepnais telefon, ar dievu mans mīļais mak. Nav, tu tū. Nesaprotu - nevarēja mani ievilkt kādā tumšākā šķērsielā, iedot pa tauri un atņemt kā pieklājās? Pielavījušies, sagriezuši bikses, un pēc tam vēl divreiz neveiksmīgi mēģinājuši bāzt karti bankomātā. Un kas smieklīgākais - gribējuši noņemt piecus latus! Piecus. Nūu lohi bļe, piecīti. Un vēl bankomātā, kur kamera mazos neliešus ieraksta. Mudaki!

Tagad protams ir jebļa, ar menteni (jo lai dabūtu atpakaļ savas tiesības vajagot iesniegumu policijā) ar banku (kaut kā man takš pie tās naudas lai paēestu ir jātiek) utt. Smerdeļi!