Par ikdienišķi neikdienišķajām lietām
Tā draudziņi, nu man ir zaļi mati. Vismaz tonītis. Baigi pediski izskatās. Nu neko, nedēļa tikai jāiztur.
Vēl man bija vēstule no DzĪKSa, kur tika korekti norādīts, ka manām emocijām nav pamata, jo avārijas situācija bija radusies visā kvartālā un DzĪKSisti tur ņe pri čom.
Sestdien, svētdien, pārkāpjot visus manus līdzšinējos pieņēmumus, ka iepriekšējo meistaru nedrīkst apdirst, nežēlīgi gānīju reģipša licējus, jo špahteles man pietika labi ja 2/3 darba, kas tika nežēlīgi gāzta visos cundurainajos savienojumos. Jā, savu hibiru, tīri aiz cilvēciskā skopuma špahtelēju pats.
Paralēli špahteļdarbiem sūcu aliņus, un iegūstot attiecīgo reibuma pakāpi sarunājos ar kaķi. Sūdīgi man, salmu atraitnim.
Kaķītis, kuram uzmanība tika pievērsta tikai tik daudz, kā pakta noslēgšana starp kaķeli un Onslovu, ka ja pa vasaru jams noķers vismaz divus kurmjus, tad viņu neizkastrēs, beigās izrādījās kaķene, un pamostoties hormoniem pamodās arī viņas maucīgā daba. Bļāva maita visu nakti un ar dūzi gar stenderēm berzējās. Bļe, katovodi, pus gadu ir kaķis, un tikai tad konstatē, ka tā ir kaķene. Vai tas ir normāli?
Vēl man nomira auto. Ar pēdējām dzīvības pazīmēm aizripoju līdz servisam. Tagad uztraukumā gaidu verdiktu.
Vispār, vsjo puķom.