Par darbu 9 — 5, praktiskā nodarbība Nr. x
Protams, diskutēt par to, ka darbs 9 — 5 patiesībā nav verdzība, bet gan mūsdienu viena no dižākajām brīvībām, ir absurdi, ja es pats šajā darba nedēļā 3 dienas pēc kārtas esmu ieradies darba vietā ap plkst. 12-tiem :-(

Tas totāli nelīmējas kopā ar manis paša uzskatiem — rada nemieru un īgnumu.

Tātad tagad uzstādījums: rīt būt darba vietā plkst. 9. Gribētos jau 8-ņos, bet nesanāks: man ausīs ir aizbāžņi, tāpēc modinātāju nedzirdēšu, pat ja būšu uzlicis. Jā, es te tagad eksistēju bez modinātāja no rītiem. Godīgi sakot, celties no rītiem pēc modinātāja arī ir milzīgs absurds: kāda iksa pēc bakstīt augšā organismu, ja tas nav pilnībā atpūties? Un es nebūšu naivs: manam organismam vajag 8 — 9 stundas, lai izgulētos. Tā vienkārši ir. Nu un, ka citi izguļas 6 un 7 stundās... tie ir citi, bet man jādzīvo ar mani :-)

Darba vietā internetos nesēdēt, huiņu nedarīt. Ja nu nekādi nestrādājas, tad blenzt griestos. Lai smadzenes attīrās. Pusstundas pārtraukums pusdienām. Un precīzi pēc 8 nostrādātām (nu, ceru, ka strādāšu, nevis huiņu darīšu..., bet ja arī būs huiņa, tad tāpat pēc 8 h) stundām došos uz "mājām". Viss sanāks "čotka". Un tad man būs vesels brīvs vakars, nevis kā tagad, atvelkos pēc plkst. 20.00 un vēl nez ko gribu... un tad jau jāiet gulēt... un vispār...

Pietiks ņuņāt. Ko es VARU darīt TAGAD UN TE? Es varu tagad aši aši ieiet dušā, iztīrīt zobus, iet gulēt plkst. 23.30 un cerēt, ka rīt pamodīšos kaut kad starp plkst. 6.30 un 8.00.

Deal. Arlabunakti.