Wed, Oct. 6th, 2010, 10:36 pm
[info]pzrk: Sveika, Gauja, te runā pazudušais dēls

Es te mazliet pierakstīšu par to lunaparku (karuseļiem), ar/ap ko nodarbināta mana dzīve šajās dienās.

Laika šovakar daudz, un gandrīz nav nekā, ko darīt vai ko varētu darīt, ja neskaita žurnālu un/vai bērnu grāmatu lasīšanu no vāka līdz vākam, vai klikšķināšanos pa mobilo internetu.

Nu jā, esam bērnu slimnīcā, un pēc trauksmainām dienām iestājies miegs un mierīgs vakars.

Vēlēšanu diena sākās aizraujoši, piecos modos no aukstuma sajūtas un drebuļiem. Savilku mugurā visādu apģērbu, bet joprojām bija drebuļi un nevarēju pagulēt. Pēc tādas knosīšanās modās arī meita, un tādā brīvdienu rītā vēl pirms 7-iem taisījos taisīt brokastis. Tikai lieta tāda, ka man nekas nesanāca - mani drebināja drebuļi un tricināja trīcekļi, es jutos pavisam nelabi un nespēju koncentrēties uz vienkāršu kulināru darbību izpratni. Izmērīju temperatūru, bija jau augsta, tagad gan neatceros cik. Labu brīdi nemierīgs un aiz nelabās pašsajūtas līku muguru saliecies maršēju pa virtuvi, kamēr satraucies un izsalcis mazulis taurēja kā no tribīnes, uz krēsla uzkāpusi. Zvanīju un rakstīju savai mediciniski izglītotajai māsai, kura zināms bija "rajonā" tonakt. Gaidot atbildi, sataisīju vienkāršāko tēju meitai un devos gulšņāt, jo vairs nekam citam nebija spēka. Gulšņājot un telefoniski pierunājot māsu palīdzēt pieskatīt meitu, nonācu pie pārsteidzoša termometra rādījuma: +40° pēc Celsija, un ap to brīdi mani spēki jau bija tik izsmelti, ka vienaldzīgi vēroju, kā gultas kājgalī ap manām kājām tiek preparēti tējas maisiņi. Jā, meita pati jau bija ķērusies pie tējas procesa no pašiem pamatiem.

Drīz vien (un tad jau mana laika izjūta pārliecinoši ģenerēja bezgalības un laika stāšanās sajūtas) māsa un mamma bija klāt, apdakterēja mani un aizveda bērnu pie sevis. Viens palicis, momentā atslēdzos, pēc pāris stundām atjēdzos jau mundrāks. Paklikšķinājos pa portāliem, sagaidīju tēvu, kurš atveda pie manis ceļojošo vēlēšanu iecirkni, un pie mēreni pieņemamas pašsajūtas un pašapziņas nobalsoju (vēlāk pārbaudīju, jā, pat zīmogs pasē un visi "pareizie" liekie biļeteni man bija tikuši).

Atkal gulēt vai ko tml., un tā tā diena pagāja, līdz vakarā atmodies tapu gatavs refrešot vēlēšanu rezultātu lapas.

Pašam kopš šī "sasnieguma" ar katru dienu ira labāk un nu vairs pat nav sajūtas, ka "galva kā spainis" vai "galva pilna ar vati". Toties no tās pašas dienas augsta temperatūra turas arī meitai.

Tā nu mēs te visādi ārstējāmies, līdz izgāj'šonakt nespēju izturēt viņas mocīšanos pa miegam un pie 39 °t saucu ātros, kuri mūs atvizināja uz slimnīcu. Pēc izmocītās nakts un procedūrām bagātās dienas nu ir miers.

Ēst gan gribas, būs jāieti pašiverēties pa publisko led'skapi, cerībā, ka kāds jau nebūs paspējis tapt kārs uz maniem Kārumiem.

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs IP addresses of anonymous posters.