Laiks labs, darīt neko negribas, varētu tā kā doties ārā, bet nu pēc vakardienas šausmām mežā vairs negribas ne kāju spert meža virzienā. Tie odi ir burtiski melnais tūkstotis! Turpceļā vēl kaut kā bija diezgan mierīgi, bet atpakaļnākot jau bija pienākusi vakarpuse un mums nācās pārvietoties pusskriešus, ar vienu roku stumjot bērna ratiņus, ar otru nemitīgi sitot un gaiņājot odus. Diemžēl kaujā zaudējām - pats it kā gadu gaitā esmu pieradis, bet meitai kājas sakostas, pēc acumēra izskatās, ka vismaz 30-40 odu pumpas...