Lūk, atsaucoties uz laipnu uzmundrinājumu (labots) laipniem uzaicinājumiem, pastāstīšu, kā es šodien tulkoju sinhroni. Sākšu ar pateicību lēdijai lilai, kura man piespēlēja šo darba piedāvājumu! Merci beaucoup!

Tulkošanas izglītība lielākoties nesniedz nekādu sajūtu, ka tu būtu ar kaut ko atšķirīgs no jebkura cita svešvalodu zinātāja. Tulkot taču var ikviens, kurš šādā vai tādā līmenī zina vēl kādu valodu papildus savai dzimtajai - un mūsu bilingvālajā sabiedrībā šādu cilvēku ir nomācoši daudz (parādiet man kādu, kurš tāds nav). Toties šī te sinhronā tulkošana ir kas tāds, kas pilnībā kliedē šādus tulka mazvērtības kompleksus. Ok, ok, es te subjektīvi novirzījos no tēmas, bet nu tas ir par lietu, jo es vēlos ilustrēt savu viedokli, ka sinhronā tulkošana ir diezgan personiska, šizofrēniska nodarbe. Tu vienlaikus klausies runātāju, analizē viņa teikto, ar dažu (vai daudzu) sekunžu nobīdi runā tulkojumu - un es apzināti izvēlējos šādu formulējumu, jo tie procesi (klausies, analizē, tulko, runā) notiek vienlaikus - tavs prāts varbūt pieslēdzas klausīšanās fāzei, bet no tavas mutes nāk ārā tulkojums un var būt brīži, kad tu runā "automātiski", un attiecīgi otrādi. Un uz pasākuma beigām tiešām bija brīži, kad es man nebija ne jausmas, vai es jau esmu pateicis runātāja "paldies vēlreiz", līdz ar to varbūt latviešu valodas klausītāji dzirdēja vairāk "paldiesus" nekā angļu valodas klausītāji. Bet tā jau vienmēr ir - iespēja pazust tulkojumā ir liela. Jāteic, par spīti savam diplomam es nekādi nevaru sevi atzīt par ļoti labu sinhrono tulku, jo gluži vienkārši man nav bijusi prakse, un tomēr... Varat mēģināt iedomāties to manu sajūsmu, kad, lai patrenētos un pārbaudītu savu gatavību, pirms pāris dienām mājās uzliku austiņas, uzliku YouTube video, un tulkojums bez lielām grūtībām sāka "plūst" no mana prāta, kamēr klausījos Eiropas Parlamenta tulku stāstus. Nu labi, labi, tagad, kad pasākums ir pagājis un tuvumā nav neviena organizatora, atzīšos, ka ir pagājuši vairāk nekā 6 (seši) gadi, kopš es pēdējo reizi tulkoju sinhroni un tas bija studiju laikā (tātad gandrīz nenopietni) kādā studentu konferencē, kur rekrutēšanas promotēšanas nolūkos uzstājās Eiropas Komisijas Tulkošanas dienesta vadītājs. Un arī šis fakts, ka pagājuši daudzi gadi un es tikpat kā riteņbraukšanas prasmi to neesmu nekur pazaudējis, deva vēl papildu sajūsmu par savām spējām.

Nu, es ceru, ka es tagad nebūšu kļuvis pārāk lielīgs. Es joprojām mācos būt pazemīgāks, pieticīgāks, atbrīvoties no kaut kādām tādām liekām personiskām greznībām. Atvainojiet manu lielību, tā tas tiešām nav domāts. Es vienkārši esmu sajūsmā par prāta iespējām, personiskās izaugsmes iespējām (vēl viens tulku jājamzirdziņš, vai ne?).

Šodienas pasākums, protams, bija ļoti satraucošs - pāris dienas dzīvoju akurāt kā pirms eksāmeniem. Biju saņēmis arī pasākuma organizatoru materiālus par semināra būtību. (Neatstāstīšu, bet tā bija kāda Eiropas makroreģiona valstu lokālo ierēdņu sanāksme par attīstību, ES kopējām politikām utt.) Kā jau pirms eksāmeniem, reāli tikai pēdējā vakarā izdevās atrast laiku tos materiālus pārskatīt un izrakstīt uz lapiņas kādus atslēgvārdus un saīsinājumus. Šorīt cēlos 5:50, lai 7:05 dotos uz vilcienu, lai tad Rīgā satiktu pasākuma organizatoru šoferi, kurš mani veda uz pasākuma norises vietu - es tomēr labi zinu galvenos Latvijas ceļus, iedomājieties manu satraukumu, kad, braucot Tukuma virzienā, šis pļāpīgais vīrs mani mierīgi aizved pa Liepājas šoseju (galu galā galā tomēr bijām 20 min ātrāk, nekā biju cerējis). Ā, vēl viens satraukums radās plkst. 7:01, kad Latvijas Radio ziņas pieminēja kāda Eiropas komisāra viesošanos Latvijā, bet nu beigu galā tomēr kļuva skaidrs, ka viņa viesošanās nav saistīta ar manis apmeklēto pasākumu.

Mans pārinieks, kurš studiju laikā bija diezgan "alternatīvs" čalis, tomēr gadu gaitā ir kļuvis par labu speciālistu, lai gan pirms semināra sākuma viņš pārliecinoši radīja iespaidu, ka tāpat kā es nepārzina tulku kabīnes skaņu sistēmas podziņas. :) (No otras citas puses, pārtraukumā viņš radīja tikpat pārliecinošu iespaidu, ka viņam nav NE MAZĀKĀS jausmas, kad ir *viņa* meitas dzimšanas diena.) :) Bet nu tulki ir ļoti dīvaina tauta, to mēs jau studiju laikā pieņēmām par aksiomu.

Kā jau dažos tajos video stāsta ļoti profesionālie tulki, adrenalīns tur rodas gan... Tomēr, kad ieslēdz savu mikrofonu un pieslēdz savu prātu ar 120% uzmanības runātāja teiktajam, tad šis adrenalīns (un kafijas kofeīns, ko šodien patērējām lielos kvantumos) savā ziņā palīdz noturēt šo te ārkārtīgo koncentrēšanos. Divdesmit minūtes tu dzīvo gandrīz kā runātāja otrs es - tu atkārto viņa intonācijas, žestikulē viņa vietā, dzen jokus, esi viņa balss citā valodā, tu esi cits cilvēks, un pēc tām divdesmit minūtēm tur esi tā iztukšojies, ka ir nepieciešamas divdesmit minūtes, lai iedzertu ūdeni, paklikšķinātu pildspalvu (ok, ok, klikšķināšana un citas trokšņus radošas darbības ir tabu) un mēģinātu atiet. (Piebildīšu, ka tās 20 minūtes laikam ir tāds normāls standarts, bet mans nepārspējamais pārinieks, protams, pamanījās reizēm izvilkt vairāk nekā 30 minūtes.)

Sinhronās tulkošanas sarežģītība, protams, atkarīga no teksta vienkāršības, no valodas, tēmas, runātāja akcenta. Šodien man ļoti patika tulkot kādu zviedru ierēdni - ļoti saprotams akcents, skaidri teikumi - un pretstatā viņa uzstāšanos pavadīja kādas polietes komentāri spēcīgā akcentā. Nepārprotiet, mans šodienas secinājums - es nevienam nepārmetu viņa akcentu vai valodas zināšanas, pat Slakteris ir foršs džeks, ja viņš uzdrošinās runāt svešvalodā. Es ļoti labi zinu, ka viena no svešvalodas apguves barjerām ir tieši šī uzdrīkstēšanās runāt. No otras puses un neiedziļinoties konkrētās personas profesionalitātē, teikšu godīgi, ka tulki tikai priecājas, ja runātājs runā savā valodā, jo gluži vienkārši tad ir vieglāk tulkot.

Mana šodienas lielākā laža bija savā ziņā saistīta ar kāda runātāja pārliekiem centieniem runāt svešvalodā (ar spēcīgu akcentu un dzimtās valodas teikumu struktūrām). Uz pasākuma beigām, kad jau bija radusies pārliecība par savām spējām, tomēr trāpījos uz situāciju, kad runātājs prezentēja sarežģītas tēmas slaidu ar daudziem maziem burtiņiem, mikrofons viegli čerkstēja (un, kā jau īstam baletdejotājam, arī kurpes spieda), un man vienā brīdī aizvērās širmis. Kādu brīdi klusēju, tad atvainojos saviem klausītājiem ar tekstu, ka nevar labi dzirdēt runātāju, un nosarcis nodevu runas stafeti kolēģim. Ja esat kādreiz pievērsuši uzmanību, tulku kabīnes ir stiklotas un viņi sēž kā zvērudārza būrī... :)

Bet nu viss labs, kas labi beidzas, imho. Es savu darbu vērtēju uz 6 no 10, kolēģim varētu dot pat 8, galu galā pēc pasākuma pienāca zviedrs un pateicās par lielisko tulkojumu.

Attiecībā uz jautājumu par konsekutīvo tulkojumu - man nepatīk, mana atmiņa kaut kā nav piemērota šim darbam, un ar konsekutīvo tulkošanu saistās arī viena no manām lielākajām tulkošanas izgāšanās reizēm, bet par to es varbūt pastāstīšu kādā citā reizē.

Pēc šī garā apraksta, kurā es noteikti esmu novirzījies no tēmas un kaut ko aizmirsis pastāstīt, piebildīšu vēlreiz par savu sajūsmu par šo darbu. Gaidu komentārus arī, piem., no psiholoģijas frontes, vai mana diagnoze nav galīgi garām. :)

Post Scriptum 20 minūtes vēlāk: Biju tik ļoti satraucies par pienācīgu psiholoģisko sagatavošanos, ka dažas dienas pirms pasākuma pats personīgi nodzinu savu pāraugušo frizūru uz "nullīti", lai pasākumā būtu pašpārliecināts.

Post Post Scriptum 7 stundas vēlāk: Ja līdz šejienei ir izlasījusi svalka, pupuce vai citi tā laika cīņu biedri, iesaku jums noskatīties tos tulku video, ko pieminēju - tur ir arī dažas pazīstamas sejas. ;)