Patiesā apjausma par patieso lietu kārtību parādās tad, kad visu vakaru esi kaut ko drudžaini darījis, katru krunku pierē saraucis. Tagad it kā vajadzētu iet gulēt, jo esmu uzprasījies rīt no rīta agri būt darbā (kas es kaut kāds ielīdējs, vai?!), bet tagad ir tāds atslābums. Nu jā, sēžot visu vakaru ar aktīvi iedarbinātām smadzeņu šūniņām, tagad pēc darba pabeigšanas ir inerce un raisās visādas citādas "ieskrējušās" domas.

Bet vispār šonedēļ kā vēl nekad gaidu piektdienu. Nu ok, tie bija skarbi vārdi... un mazliet pārspīlēti, bet es jau kopš otrdienas dzīvoju ar sajūtu, ka "šodien taču ir piektdiena, vai ne?". Pie visa vainīgi ir kolēģi, kuri sāka uzdot šādus pilnīgi muļķīgus un pilnīgi nopietnus jautājumus, otrdienā.

Gribat kādas ainiņas iz maniem braucieniem trolejbusā(tm)? Šodien es stāvu, nē, braucu trolejbusā, vēroju pasažierus, mieloju acis ar solārijā krāsotām sievietēm, bet tas nav tik interesanti. Vienā brīdī pamanu kustību trolejbusa priekšā - kāds nenosakāma vecuma jauneklis (18-30) ar tirgus maisiņu rokās pieceļas no savas sēdvietas, pārliecas pāri dažiem citiem sēdošiem pasažieriem un uz aizsvīdušā loga uzzīmē smailiju. Apsēžas. Pēc brīža atkal pieceļas, pārliecas pāri citiem pasažieriem (vēl aizvien turot polietilēna maisiņu rokās), un uzzīmē smailiju uz cita loga. Drīz viņš ieiet azartā un man, atklāt sakot, kļūst baisi. Kad nonācām galā, visi logi trolejbusa priekšgalā bija marķēti smailijiem. Tfu, tas bija šaušalīgi. Vai es esmu filmas saskatījies?

Centrā trolejbuss negaidīti atver durvis labu puskvartālu pirms pēdējās pieturas. Visi pasažieri kā pasažieri, saprot, ka priekšā sastrēgums un var kāpt ārā un tādējādi varēs ātrāk nonākt [tur, kur vajaga]. Bet nē, trolejbusa priekšgalā atkal notiek kas neparasts - vispirms dzirdu skaļu, neapmierinātu sievietes balsi, vēlāk, kad viņa paliek pēdējā, tad arī ieraugu tipisku sievieti-ierēdni, kuru otrreiz vairs neatpazītu uz ielas, viņa sāk burtiski russkim matom, bet pamatā latviski, lamāties par tēmu "kas tas ir?! vēl taču nav katedrāle [te daudz lamuvārdu]?! kas tie par [te atkal lamuvārdi] sastrēgumiem?". Nu un tā tālāk. Cilvēks bija reāli sašutinājies un saniknojies par tām daudzajām mašīnām/autobusiem/trolejbusiem, kas droši vien speciāli gribēja viņai ieriebt. Vai kaut kā tā. Es īsti viņu nesapratu.

Ā, un vēl es šodien braucu arī ar auto, un vienbrīd braucu sastrēgumā aiz cita auto, kuram uz jumta bija eglīte. Tas vēl nebūtu nekas, bet izskatījās, ka tas džeks ir bijis mežā un tā eglīte viņam tur nejauši ir aizķērusies aiz kādiem jumta stiprinājumiem. Auto labais sāns bija maķenīt apskādēts, un... kaut kur tur tajā apskādētajā sānā bija ieķēries kāds cits egles zars, kas vilkās pa zemi. Skujas jau tur vairs nebija.