Kad es nonācu līdz domai "Bet man tas ir jāpieraksta," es pacēlos no ērtā spilvena, pastiepu roku, ieslēdzu gaismu un kāpu ārā no gultas, lai pienāktu pie kompja, atvērtu to, uzklikšķinātu labo pogu uz Semagic ikonas, izvēlētos "Open Semagic", ieklikšķinātu atvērtā loga galvenajā logā un sāktu rakstīt: "Kad es nonācu līdz domai "Bet man tas ir jāpieraksta," es pacēlos no ērtā spilvena, pastiepu roku, ieslēdzu gaismu un kāpu ārā no gultas, lai pienāktu pie kompja, atvērtu to, uzklikšķinātu labo pogu uz Semagic ikonas, izvēlētos "Open Semagic", ieklikšķinātu atvērtā loga galvenajā logā un sāktu rakstīt."

Bet cilvēka prāts tomēr ir brīnišķīgs. Un dzīve ir teātris, dzīve ir nepārtraukts improvizācijas teātris. Tu katru dienu dari vienas tās pašas darbības, dažas no tām tu atkārto tūkstošiem reižu, bet katru reizi tu nonāc pavisam citā vidē. Ilustrācijai - tu brauc ar auto pa ierasto maršrutu, bet katru dienu tev apkārt ir pilnīgi citas mašīnas, luksofora gaismas tevi iekārto plūsmā, un mašīnu kārtība pilnīgi un galīgi atkal sajaucas kā kāršu kava dīlera rokās. Zinot, cik pasaule ir apbrīnojami maza, dažas no automašīnām tu jau esi redzējis, tāpat kā tu jau to pīķa dāmu esi redzējis, bet tad atkal un atkal rodas jaunas situācijas, un pasaules kārtība ir mainījusies. Tu varbūt diendienā runā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, bet tu runā varbūt dažādā secībā, dažādos apstākļos, un vieni un tie paši vārdi tevi var iespaidot dažādi. Tavs prāts tev var likt justies lepnam vai aizspriedumainam, vai arī nevilšus iemīlēties. Un likt saskatīt skaistumu tajā pašā ikdienā.

Ja es esmu tas, ko es klausos, tad es šobrīd esmu Amēlijas (daudz laimes pagājušajā v-dienā) saundtreks. Šodien es redzēju elegantus mākoņus, un - ziniet? vienā Daugavas krastā nogāza lietus, otrā krastā viss sauss. Un tad vienā brīdī, tur tā vizinoties pa Rīgas ielām, es atpakaļskata spgulītī ieraudzīju ainu - divi mākoņi cīnās viens ar otru. Tikai, jūs jau zināt, viņi kustas ļoti lēni, un, pielīdzinot to mūsu steidzīgajam dzīvesveidam, likās, ka viņi bija sastinguši. Viens mākonis bija atvēzējies, otrs savukārt bija sastindzis kritienā uz atpakaļu (iedomājieties klasisko ainu iz Matriksa). Un abiem diviem (zin' kā, vēss tomērt ārā) pie mutes redzama dvaša.

Tā tā dzīve paiet. Nu, tobiš es tagad esmu to pastāstījis un iešu gulēt. Rīt darbadiena, galu galā. Un es tā arī neko neteikšu par milzīgo sievieti, kas bija skņupusi pār pavecas automašīnas stūri, un neko neteikšu par žurku/peli, kas skrēja gar ietves malu, kad es šovakar braucu mājās. Neko sliktu neteikšu arī par sasod... par automašīnas signalizāciju, kas negrib miera. Es taču neiešu gulēt mašīnā.

Pēc visa, ko esmu jums iepriekš sastāstījis, tagad varat teikt, ka jūs mani par spīti vairs nelasāt un arī šo neesat izlasījuši. Ar labunakti, čibriki.