![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un atkal man ir sajūta, ka tas viss ir nonsense, jo citiem taču ir lielākas problēmas. Un, tā kā tas ir nonsense (sīkums), tad es varu mierīgi turpināt, jo "tas taču nekas nav".
Kā jau es Tev rakstīju, brīžiem man liekas, ka esmu slimīgi romantisks. Kā tajā filmā, kurā tas džeks apraudājās katru reizi, ieraudzījis saulrietu. Un tad no viņa aizgāja "viņa randiņš" (i mean, his date). Punkts.
Alokohols ir slimība.
Reizēm es domāju par savām attiecībām. Un domāju, kas būtu, ja tās izjuktu. Lai man piedod lūzeri, bet ir taču tik daudzi lūzeri redzēti, kuriem ir otrās pusītes un kuri ražo mazus Latvijas lepnumus. Vai viņi ir laimīgi? Droši vien.
Reizēm es sevi nesaprotu. Nē, parasti es nemaz nedomāju. Un, tad, kad es domāju, tad es nesaprotu.
Un tagad man liekas, ka es pateicu kaut ko gudru. Nē, Jāni, Tu gvelz pilnīgas muļķības. Fcuk the shut up.
Atceros, kādā Latgales mazpilsētā, kur reiz (agrā jaunībā, hehe) gadījās pavadīt pāris vasaras, uz kādas sienas bija kaut kas tāds kā "FUKC YOU" un mēs, rīdzinieki, bijām tādi "hehehe, kādi viņi te lauķi, hehehe". Un tur bija grantētas ielas un nezāles ceļmalās. Un tur bija Kārtībnieks, tur bija viena no pirmajām mīlestībām, tur bija kilometriem (mūžību) gari pārgājieni uz zirgu fermu, (vai es jau teicu par nezālēm?), tur bija pamesta stroika, tur bija pirmais neatļautā alkohola malks un pirmais dūms, tur bija kaut kādi cilvēki, kurus es uzskatīju par draugiem (varbūt), drīzāk jau nē - es vienkārši gribēju būt stilīgs. Ārprāc, tagad atcerējos - tur ne vien kāda viena no pirmajām mīlestībām, tur bija vairākas, jo es taču tur biju vairākus gadus. Un tad es tur stiloju, kad biju vecāks par tām jaunajām meitenēm.
Flashback beidzās - kāpēc iekš lodziņa current mood ir parādījies uzraksts accomplished? Vai dators izdomāja, ka man tā būtu jājūtas?(-īt, -īties, -ināt, -ināties; justies).
Es zinu, mīļā, ka Tu labprāt vēlētos, lai es šos drukas plūdus veltītu tikai Tev. Bet ko lai es Tev rakstu? Es jau [gandrīz] visu esmu Tev pateicis. Nē, es tagad atkal cenšos apmānīt sevi un Tevi.
Nē, es nezinu gan. Kā gan es varētu zināt, ko citi vēlas? Kā gan lai es piepildu kāda cita vēlēšanās? Es taču pat nevaru piepildīt savas vēlēšanās.
Tā, tagad atkal būtu jāsāk satraukties par sevis rakstīto tekstu privātumu. Ar to es domāju, ka: no vienas puses, no manis laužas ārā slāpētās emocijas, no otras puses - lauž pateikt par daudz.
Atkal es te gvelžu un man liekas, ka kādam tas var šķist interesanti.
Tu jautāji, t.i. teici, ka nezini, ko es domāju, ka Tu ļoti labprāt to uzzinātu. Bet vai es to pats zinu. Varbūt tā ir taisnība, ka es nedomāju, vienkārši nekad nav pietrūkusi drosme to atzīt.
Tagad šis songs atsauc atmiņā citus "draugus", zālītes kumārītājus. Nez, tā vēl kāds runā? No kurienes tas filmas nosaukums tāds?
Nez, no kurienes tās mazās augļu mušiņas saradušās istabā? Varbūt miskastes jāiznes? Varbūt tas ir dabas aicinājums iziet pastaigāties? Ārā esot "Partly Cloudy, -7°C". Īstais laiks satuntuļoties un iziet ielās. Vai es jau teicu (es zinu, ka neteicu, vienkārši tāds teiciens), ka no stacijas pulksteņa līdz manām [šābrīža] mājām ir tieši stunda, ko iet? Un tajā stundā ir iekļauta arī stāvēšana kādā trolejbusa pieturā - tieši tik ilgi, lai apskatītos telefona stāvokli, izlasītu īsziņu, atbildētu uz to, tūlīt pat saņemtu atbildi, izlasītu to un ietu tālāk.
Šeit būtu īsti vietā jautājums uz atjautību: Vai kāds vispār tik tālu izlasa tik garus pukstus? Es zinu, ka gadās, ka izlasa, bet tomēr...
Man jau likās, ka nemaz nevajadzēja sākt. Tagad ir piedrukāta baigā elektroniskā telpa pilna ar maziem burtiņiem, kuri turklāt neko prātīgu nepasaka.
Starp citu, gribēju šo to pastāstīt. Em, tikai kas tas bija? Ak, jā, laikam viens bija par 14,99€, nu to "stilīgo" grāmatu. Pirmkārt, jau baudu to mirkli, kad padevīgi paužu savu stilīgo grāmatu lasītāja tēlu (wtf am I talking about?). Otrkārt, gribēju pateikt, ka autors ir labs grāmatas reklamētājprofesionālis. Labi pastrādājis. Līdzīgi kā filmu reklāmas rullīšos - bieži vien visi labākie kadri un epizodes ir jau iemontēti rullītī un no pašas filmas (šajā gadījumā - grāmatas) nekas īsti nepaliek pāri. Nu ok, ok, tik traki jau arī nebija, bet nebija arī tā, ka jākrīt gar zemi. Protams, pārspīlēju. Nenoliedzami, ka tagad esmu šīs grāmatas iespaidā ieguvis citādāku skatījumu uz komercializēto pasauli, bet es ar to citādo skatījumu neko nevaru izdarīt.
Es laikam būšu izsmēlis rakstītājspēku. Vīns būs mani nokausējis. Vēl tikai mazliet. Rakstīšanas, ne jau vīna.
Apnika man stāstīt vienā virzienā, bet mana egoistiskā persona jau nevar atrast kādu, kurš stāstītu manā virzienā. Apnicis būt egoistam un to slēpt. Tagad tikai jāizdomā, vai man ir apnicis būt egoistam, vai slēpt to. Kuru es te cenšos piemānīt?
Arlabunakti.
Hello?
P.S. Paskatījos Preview režīmā šī rakstumurga sākuma un man jau skaidrs, ka, ja kāds arī lasīs, tad neko daudz neizlasīs, jo jēgas ta nav. Ko es gribēju teikt?