|
Maijs 5., 2008
13:54 nekad nesapratīšu, ka cilvēki spēj pamest savas mājas un pārvākties uz dzīvi Rīgā. būtu tak izmācījušies un braukuši atpakaļ uz mājām. kā negribas? kā var patikt Rīga, ja esi nācis no zaļas pļavas un neizbrienamiem ceļiem.
|
Comments:
Ir jau arii taadi, kas nav naakushi no zaljaam pljavaam un neizbrienamiem laukiem.
nu es tēlaini izteicos vienkārši nesaprotu, kā var negribēties mājās būt. nu labi, ir tādi, kam riebjas. taču TIK daudziem.
nu jā, bet visādi sociāli ekonomiskie apstākļi - $$$$$ darbs utt. bet tomēr.
'visiem' tik rīga, rīga..
1) braukt katru dienu uz darbu 2 h turp un 2 h atpakaļ, 2) darīt lauku darbus, kas pēc būtības galīgi neinteresē un nepatīk (lai vai cik ļoti, ļoti patiktu skatīties uz ziedošiem ķiršiem, ievām, ābelēm, uz tikko plaukstošām lapām un zāli, un priecāties par n-tajiem zaļajiem toņiem, klausīties putnos, klausīties klusumā, ostīt smaržojošo gaisu, tas tomēr nemazākajā mērā nerada patikšanu uz ravēšanu, rušināšanu, dēstīšanu. Īstens laucinieks jau nemaz lāgā nepamana ne tos ķiršu ziedus, ne ievas), 3) uzsākt laukos kaut kādu mistisko biznesu, kas tomēr orientēts uz pilsētu, kas nozīmē šā kā tā biežu 2h braukšanu turp un tikpat atpakaļ un vēl pie tam prasa no cilvēka krietni lielākus apgriezienus kā no tā, kas dara algotu darbu, 4) aprecēt kādu no vietējiem nodzērušajiem puišiem, kaut kā mēģināt sisties un beigās nodzerties pašai. Laukos tik tiešām ir bezgala daudz kārdinošu iespēju dzīvošanai. Nu labi, gan jau blakus kādai pilsētai to iespēju ir vairāk, bet īstos laukos - aptuveni manis aprakstītās. Un arī tās kaut kādas biznesa iespējas ir nenormāla pišanās - par pienu nemaksā, par citu ko saaudzēto - nekad nezini, kāda būs raža un kā maksās, kaut kādas zāģētavas - pašlaik forši bankrotē. Un tik strādā, strādā, strādā, strādā un tāpat beigās paliec idiota lomā. Tāda lauciniekam dzīve.
Un cilvēki laukos arī ne visai tīk - tie, kuri tā arī iz sava pagasta robežām nekad dzīvojuši nav - viņi tak tevi bez sāls apēdīs, ja tu ne tādu kleitu uzvilksi. Forši ir laukos, forši ir aizbraukt ciemos, forši ir atvaļinājumā aizmukt un klusumā atpūtināt tur savu nabaga sajukušo galvu, bet dzīvot laukos kaut kā nespēju iedomāties. Vecumā gan šķiet, ka gribētos mukt no Rīgas atpakaļ neskatoties. Tā jau riebjas tā Rīga un jāraud par to, ka no 2 dienām, ko pabiju laukos 1 dienu nepārtraukti lija, ka gana nesaošņāju ievas un ķiršus, gana nepagozējos saultītē, ka mana nomale vairs nav tāda nomale un nezkāpēc mūsu peldvieta palikusi par starta vietu kaut kādiem brīvdienu laivotājiem, kas ar savu bļaustīšanos sabojāja man gribēto vientulīgo pastaigu gar upi, bet ko padarīsi, nevar dabūt visu, ko grib, kaut kas jāatmet.
skumji tu uzrakstīji. bet true.
redz, kad biju zaļajā pļavā un neizbrienamos laukos, tad rautin rāvos uz centrumu; kad tiku centrumā- tad uz vēl lielākiem centriem vilktin vilka. bet pamazām kaut kas aizlūzt, paliek skaidrs, ka trūkst gaisa un gaismas un klusuma. tuvākajā nākotnē būs jāuzmeklē kāda zaļāka pļava, kur elpot.
ā nu re:) tā ir atbilde. manu jautājumu citi laikam uztvers kā pārmetumu,bet Tu pareizi saprati, kā domāju:)
laukos- jo tas ir pavisam tuvu Rīgai- tumšos rudens vakaros, kad uzsala, pār pļavām varēja redzēt Rīgas debesis: tur pamale tāda rūsgani gaišāka bija. un man vienmēr likās, ka tur ir tā īstā dzīve, tur viss notiek. Tā jau arī ir, protams, apgriezieni, mērogs, iespējas un citas 'brīnišķības' par kurām domāšu rīt, kad sēdēšu pie biroja galda. Bet pietrūkst gaisa un smaržas.
sekss nauda slava dialekts normālas čiksas nekādi sencīši vispār lafa kokaīns narkotikas apdullinošas vielas marihuāna ciklodēns marihuāna mošķi duļķes un kokaīns
āha, tikt uz zaļā zara:) jo laukos jau zari nav īsti zaļi
man bija kura sbiedrene no alūksnes, kas visu laiku uztraucās, vai dzirdams akcents, nedo dies kāds padomās, ka no alūksnes
vajadzētu kādreiz aizbraukt uz alūksni. tur noteikti ir kā senos laikos
haha, it kā mīnas būtu spridzinātas
šo jau maziem bērniem iedresē - aizbrauksi studēt uz Rīgu un kā tāds malēniešu pāķis runāsi ar akcentu.
Var jau dabūt laukus pilsētā. Man aiz loga ir zaļa pļava, koki visapkārt. Ir savas dobes (pašai dārza gan nav, bet bērniem parādīt, kā aug kartupelis - varu. Brīvdienās iestādījām mazliet mācību kartupeļus un puķītes). Pavisam lielos laukos negribu, jo tad lauki kāpj istabā iekšā, tā man nepatīk. Un Rīgā vispār negribu - maza, sovjetiska, krieviska pilsētele. Izej uz ielas, uzreiz kāds skrien vai brauc virsū, gaisa nav. Un nemitīgais fona troksnis! No man zināmajiem cilvēkiem lielākā daļa ir atgriezusies savos laukos. |
|