| Jan. 6th, 2010 @ 02:00 am |
---|
mani nedaudz satrauc, ka varētu pazaudēt sajēgu tādos brīžos kā šūpojoties uz krēsla vai ceļot trenažieros lielu svaru (tā, ka kritiskā brīdī aizmirst, kas tālāk jādara, kad svars karājas gaisā), bet es laikam pārāk zemu novērtēju ķermeņa motoriku. piemēram, kad uzpīpē un brien pa mežu, tad var tikai pabrīnīties, cik veikli kājas tipina pa visādiem brikšņiem un pāri grāvim nogāztiem kokiem, lai gan galvā ir konkrēta bremze un deltoplāns |
From: | |
Date: |
January 6th, 2010 - 09:28 am |
|
|
|
(Link) |
|
vakar mani šitā motorika reāli apčakarēja. gāju pa ielu, apstājos pie zaļās gaismas, vienā rokā sulas paciņa (ar salmiņu), otrā telefons. iedegās zaļais, eju pāri, paslīd kāja, bet esmu pārāk aizņemta ar pilnajām rokām (dzert sulu, spaidīt telefonu), ka nepievēršu uzmanību un lēnām turpinu zaudēt līdzsvaru, līdz lēnām nokrītu uz dibena. tikai tāpēc, ka paļāvos uz ķermeni, ka viņš pats visu izdarīs, atgūs līdzsvaru. esmu pārliecināta, ja būtu koncentrējusies, nebūtu nokritusi.
|
From: | punkts |
Date: |
January 6th, 2010 - 01:22 pm |
|
|
|
(Link) |
|
šitie ir divi dažādi stāvokļi. es runāju par to, kad prāts nodarbojas ar savām lietām, tad motorika ir ok, bet, ja speciāli kaut ko dara, piemēram, ejot lasa grāmatu vai tur vēl kaut ko, tad tā motorika ir štruntīga
From: | |
Date: |
January 6th, 2010 - 01:36 pm |
|
|
|
(Link) |
|
ok, man tikai vajadzēja izstāstīt. pēc tam apraudājos.
|
From: | punkts |
Date: |
January 6th, 2010 - 01:38 pm |
|
|
|
(Link) |
|
lēnām nokriti uz dibena :)
From: | |
Date: |
January 6th, 2010 - 01:58 pm |
|
|
|
(Link) |
|
jā, un aizmugurē kaut kāds puisis ķērās man klāt un gribēja raut augšā un es vēl nodomāju, kamon, ko tu mani aiztiec un rāvos ārā, lai pieceltos pati (e?)
|
From: | punkts |
Date: |
January 6th, 2010 - 01:59 pm |
|
|
|
(Link) |
|
:D
|
From: | punkts |
Date: |
January 6th, 2010 - 02:07 pm |
|
|
|
(Link) |
|
nesen redzēju vienu krītam. jau brīdī, kad viņš sasvērās, zināju, ka kritiens būs nesāpīgs, un tā arī bija, viņš momentā pieleca kājās un turpināja iet. apkārt bija vairāki cilvēki un es ar viņiem jutos vienots tajā, ko es nesauktu par vienaldzību, bet tajā, ka mēs zinājām, ka viņš krīt it kā pa jokam, bet arī ne tā, ka tas izraisa jautrību, bet tā, ka to pat nav vērts pamanīt un pat kādam par to stāstīt, tomēr šis vienojošais mirklis ar to arī īpašs, ka tas bija starp ikdienišķu vienaldzību un vēlmi/pienākumu steigties palīzēt vai vismaz līdzijust
|
|