Viena lapa - Post a comment

nesen redzēju vienu krītam. jau brīdī, kad viņš sasvērās, zināju, ka kritiens būs nesāpīgs, un tā arī bija, viņš momentā pieleca kājās un turpināja iet. apkārt bija vairāki cilvēki un es ar viņiem jutos vienots tajā, ko es nesauktu par vienaldzību, bet tajā, ka mēs zinājām, ka viņš krīt it kā pa jokam, bet arī ne tā, ka tas izraisa jautrību, bet tā, ka to pat nav vērts pamanīt un pat kādam par to stāstīt, tomēr šis vienojošais mirklis ar to arī īpašs, ka tas bija starp ikdienišķu vienaldzību un vēlmi/pienākumu steigties palīzēt vai vismaz līdzijust