Ziniet, es, laikam, jau esmu pieradis pie Čiepas domāšanas un runāšanas stila. Pat ne pieradis, bet nespēju to uztvert ar ovācijām. Nupat tā ir pelēka ikdiena, kurā visas pērles noslīkst dienišķos runas plūdos. Jau esmu pieradis, ka var būt minūti garš monologs veltīts visiem un nevienam vienlaicīgi, kura laikā netiek pateikts absolūti nekas, un kas katru reizi beidzas ar Čiepas "nu jā!" un pilnīgu ignorēšanu no klausītāju puses. Reizēm pat kaut kādā ziņā paliek žēl tās radības.
Piemēram, kad Čiepa skaļi izlasa kādu e-pastu svešmēlē (angļu) un teatrāli nosmej, bet kolēgas reakcija ir asa un vēsa :"Un par ko tu smejies?!", uz ko, tikai ar pavisam nedauz mazāku dzīvesprieku, tiek atraukts :"Nu kā, nu jā!" un izlasīts kāds citāts no vēstules, kas tiek apbalvots ar kārtējo klusumu. Lai gan varbūt tā ir kāda tiešām apgarota būtne, kura visu laiku atrodas kaut kādā alternatīvā realitātē. Varbūt būtu jāskauž.
Nupat es vairs spēju tikai ar lielu apbrīnu turpināt vērot šo fenomenu. Man nav ne smieklīgi, ne skumji. Man pat vairs nav interesanti. Vairāk ir tāda pastāvīga "Kas te tikko bija?" sajūta visu darba stundu laikā.
P.S
Un atkal viņa nosmējās un lasīja angliski.
Nopūta