par šito bieži iedomājos. mhm, ir tā.

ļoti, ļoti šito apšaubu, jo man tā domāt, tas nāk no tās ciešanu un kreņķu glorificēšanas un uzskata, ka manas sēras ir dziļas un mana depresija ir skaista, jo tikai tā ir redzamas dvēseles dzīles, ak pašnāvnieciskie mīlnieki, kas metās zem sliedēm, visi cēlie cietēji, apbižotie nabadziņi etc etc etc
nu ir prieki dziļi un var viņos dalīties, vien var dalīties tikai ar tiem, kam iet tikpat labi un viņi zin par ko mēs runājam. tā ir tikai uztveres vaina, ka labāk kreņķējamies kādam līdz, nekā ar kādu priecājamies, jo mēs kaut kā to bieži saistam ar lielīšanos, noskaušanu un to, ka ja labi, tad sēdi un never muti vaļā, savādāk būs slikti.

nepeikritīšu gan:
1) manā perosnā ciešanas netiek glorificētas, jo uzskatu to patiesībā par diezgan nožēlojamu, iespējams, ka nabaga nabadziņiem emo bērniem tā ir, nez'
2)iespējams tā ir mana audzināšana, kas paredz emociju un jūtu izpausmi rīcībā, nevis vaŗdos, līdz ar to trūkst kaut ka'da empātijas dāl, iespējams
3)cilēki, kas ir preicīgi, jo īpaši attiecībās, no kā izriet vispārējs prieks par dzīvi, vairs neprot dalīties savā priekā, jo tas pēkšņi kļūst pat kaut kādu ekskluzīvu attiecību daļu un par to jau nevienam nestāsta - uz jautājumu, kā Tev iet, atbildi viss baigi bumbās, bet, kad mēģini precizēt, ir grūti formulēt, kas tieši ir bummbās - novērojums
4)prieks par saulainu dienu vai pirmo puķi ir skaists, paties, bet tas nav nekas dziļš, līdz ar to nav nepieciešāmības glorificēt šo prieku un īpaši verbāli izpaust
nu, tas tā, kā es to redzu - bet ta sir mans viedoklis, nevis absolūtā patiesba, līdz ar to ceru, ka nekādā veidā neaizskatu Tevi vai neapspiežu,jo tas nav mans mērķis.