![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Katrs cilvēks, ja vien tas apveltīts ar pietiekamu iztēles spēku, varētu uzrakstīt veselu virkni autobiogrāfiju, kuras vienotā veselumā saistītu tikai kopējā faktogrāfija. Pat saprātīgi, taču jauni un tāpēc pieredzes trūkuma dēļ naivi cilvēki šādā iespējā nesaskata nekā cita kā vien cinismu. Taču viņi maldās, jo runa nav par morāles, bet gan izziņas problēmu. Metafizisko ticējumu kvantitāte nekādā ziņā nav mazāka par to atšķirīgo ticējumu kvantitāti, kāda cilvēkam var būt pašam par sevi atkarā no dažādu dzīves periodu secības, bet reizēm arī vienlaicīgi.
// S.Lems, "Balss no debesīm"
31. Marts 2026
es, protams, ieteicu pirms trīs gadiem detroitas "pistons" ultravirtuālajai vadībai un frontofisam sākt pārkārtošanos ar to, ka džeidenu aiviju vajag kaut kā aizmainīt no komandas (tīri cilvēces, detroitas un draftpiku labā), bet kaut ko tādu es negaidīju
------------------------
Ivey has gone live on his Instagram account more frequently in the past week, posting at least three lengthy videos after he was shut down for the rest of the season by the team because of injury last Thursday. On Monday morning, he called out the NBA for promoting Pride Month, saying it celebrates "unrighteousness."
"The world proclaims LGBTQ, right?" Ivey said during the video stream. "They proclaim Pride Month and the NBA does, too. They show it to the world. They say, 'Come join us for Pride Month to celebrate unrighteousness.' They proclaim it on the billboards. They proclaim it on the streets. Unrighteousness."
In another live stream Monday evening, Ivey questioned why he was waived before speaking again at length about religion.
"[The Bulls] said my conduct is detrimental to the team," he said. "Why didn't they just say, 'We don't agree with his stance on LGBTQ'? Why didn't they say that? ... How is it conduct detrimental to the team? What did I do to the team? What did I do to the players?"
"..."
On Feb. 19 against the Raptors, Ivey did not play because of a coach's decision, the first time in his young career he had been a healthy scratch. After the game that night, he noted that he "wasn't the same player as he used to be," referring to his religion while talking to reporters in the locker room.
"I'm not the J.I. I used to be. The old J.I. is dead," Ivey said. "I'm alive in Christ no matter what the basketball setting is."
Ivey was outspoken about his religious beliefs in Detroit, but his intensity ratcheted up during his tenure in Chicago, which agitated some team staff members who described Ivey as "preachy" around the locker room, sources told ESPN. His social media rants often lasted nearly an hour and ventured into a variety of topics, including his own bouts of depression, finding religion, "wicked" music lyrics, anti-Catholicism, abortion and asides about his love for apple pie.
-----------------------------------
He also predicted he would go unsigned as an NBA free agent: 'They gonna cancel me, bro, I'm telling you. They don't want this... God is faithful.'
Unprompted, Ivey turned his frustration to Golden State Warriors star Stephen Curry, whom he said has 'not surrendered.'
'And y'all believe he's a Christian?' Ivey asked. 'This stuff is not gonna matter on Judgment Day, all them rings he got, all them rings LeBron [James] got, all the rings Michael Jordan got.'
Ivey went on to downplay the importance of the NBA in his life, saying he is prepared to move on without the league.
----------------------------------------
kaut arī viss principā godīgi - džeidens uzlika nikolaju basketam, baskets uzlika nikolaju viņam (ja kāds vēl neierubījās, tad aiviju izmeta no līgas), no unrighteousness.
nabaga čikāga, tu to neesi pelnījusi
vai arī esi, jo mums te stāsta, ka aivijam tējkanna sāka svilpot jau detroitā
tad nu jā. lūk, jums arī plakanā zemeslode un citas izpriecas
beidzot elektriski spēlēju Baldur's Gate Enchanted Edition (līdz šim kaut kā nebija līdz tam), ko varu teikt par startu
vispār ļoti kaifs
pirmais, ko ievēro - bultas un pingponga bumbas ir salējuši vienā slotā pa astoņdesmit, nevis divdesmit
līdz ar to problēmas ar pārslogoto inventāru izzūd
tālāk, salējuši jaunus varoņus, nevis veco vietā, bet komplektā. tas, laikam, drīzāk palīdzēs variēt ļauno personāžu kolektīvu (ar kuru es neiesaistos attiec.), taču labie ir visai normāli. gribas pat kādu paturēt bandā, taču tad atceries kivana dps un, tā teikt, ne šoreiz.
treškārt, salējuši veselību miesā un garā vājākajiem ienaidniekiem, lai viņus nevarētu vairāk vanšotot. giberlingi vairāk ne ar ko neslimo. četru giberlingu uzbrukums liek veikt manevrus. piecu giberlingu uzbrukums pārvēršas par kautiņu pie diennakts alkoveikala. desmit giberlingu uzbrukums (pirms gadiem 20 pazīstams, kā giberlingu safari), tagad arī ir safari, bet vairs ne uz giberlingiem.
ar +1 ieročiem un munīciju, cik draņķīgi bija, tik arī ir. kādā piektajā dienā izejot no vienas kartes uz otru, man uzbruka vampīrvilks. un ko lai es ar viņu iesāku? parādīju nesportisku piezīmi un pārlādējos.
vispār ļoti kaifs
pirmais, ko ievēro - bultas un pingponga bumbas ir salējuši vienā slotā pa astoņdesmit, nevis divdesmit
līdz ar to problēmas ar pārslogoto inventāru izzūd
tālāk, salējuši jaunus varoņus, nevis veco vietā, bet komplektā. tas, laikam, drīzāk palīdzēs variēt ļauno personāžu kolektīvu (ar kuru es neiesaistos attiec.), taču labie ir visai normāli. gribas pat kādu paturēt bandā, taču tad atceries kivana dps un, tā teikt, ne šoreiz.
treškārt, salējuši veselību miesā un garā vājākajiem ienaidniekiem, lai viņus nevarētu vairāk vanšotot. giberlingi vairāk ne ar ko neslimo. četru giberlingu uzbrukums liek veikt manevrus. piecu giberlingu uzbrukums pārvēršas par kautiņu pie diennakts alkoveikala. desmit giberlingu uzbrukums (pirms gadiem 20 pazīstams, kā giberlingu safari), tagad arī ir safari, bet vairs ne uz giberlingiem.
ar +1 ieročiem un munīciju, cik draņķīgi bija, tik arī ir. kādā piektajā dienā izejot no vienas kartes uz otru, man uzbruka vampīrvilks. un ko lai es ar viņu iesāku? parādīju nesportisku piezīmi un pārlādējos.
30. Marts 2026
Šobrīd, izejot no Dominas, debesis ir tādas, ka visa tā apbūve, veikala izgaismotie sāni, laukums ar visiem karogiem, Zemitānu tilta sākums un koledža aiz tā,-- viss izskatās pēc butaforijas, lēta kartona priekšā realitātei.
PAR PSEIDOPATRIOTISKAJIEM PARAPIMPIEŠIEM UN VIŅU DRAUĢEĻIEM
Valodnieki un žurnālisti ik pa laikam strīdas, kā tad pareizāk būtu saukt mūsu invalīdus-sportistus, kas piedalās speciāli viņiem veidotajās paralēlajās olimpiskajās spēlēs – paraolimpieši vai paralimpieši, vienlaikus, protams, rūpīgi skatoties pār plecu, kā ir ar tiem nosaukumiem citās pasaules valstīs, lai no tām neatšķirtos un vajadzības gadījumā veikli pārkārtotos. Es, savukārt, izlēmu viņiem piešķirt nosaukumu parapimpieši, kas, pirmkārt, ir īsāks par vienu no iepriekš minētajiem, otrkārt, ar zināmu divdomīgu, nicinošu pieskaņu, taču viņi to, manuprāt, ir pelnījuši, ja kāds nesaprot, kāpēc, tad iesaku izlasīt šo publikāciju līdz galam, un gan jau tad spēs to saprast…
Par to, ka ir tādi ļaudis, kā tagad moderni saka, ar ierobežotām kustību spējām, kuri, par spīti gūtajām traumām, nodarbojas ar sportu un pat gūst zināmas starptautiskas godalgas, es zināju jau sen. No vienas puses, protams, jutu pret viņiem zināmu cieņu, ka viņi spēj parādīt sevi kā gana fiziski un garīgi izturīgus ļaudis (jo uzvaras un rekordi tāpat vien nenāk, tas prasa gana lielu, mēnešiem un gadiem ilgu darbu un piepūli), no otras, neredzēju viņos nekādu patiesu Patriotismu (plātīšanos ar mūsu valsts karogu rokās un staigāšanu sarkanbalti sarkanā apģērbā es par tādu neuzskatu) un vēlēšanos izmantot savu statusu, lai risinātu svarīgas un mūsu tautai varbūt pat izdzīvošanai vitāli nozīmīgas problēmas. Intervijās no viņiem skanēja standarta frāzes: “Es mīlu Latviju! Es lepojos startēt mūsu komandas sastāvā…” utt., utjp., tai pašā laikā izvairoties no politisku jautājumu un filozofisku problēmu risināšanas, piemēram, ieminoties par to, kāds ir mūsu valsts nacionālais sastāvs, cik mums vispār ir latviešu kā tādu, kāda mūs sagaida nākotne (visus – gan veselos, gan slimos un kroplos), kā panākt, lai latviešu valoda skanētu arī pēc 100 gadiem, kad mūs vairs neviena šeit nebūs… Šādas problēmas viņi apspriest nesāka, jo tad agri vai vēlu būtu jānonāk pie mūsu valsts vadītāju piekoptās politikas izvērtēšanas – kāpēc netika veikta dekolonizācija, kāpēc Latvija atkal kļuvusi par caurstaigājamu sētu, kāpēc latvieši brauc prom no valsts, bet vietā ienāk cittautieši – un ne vairs tikai no bijušās PSRS teritorijas. Esmu pārliecināts, ja būtu vēl dzīva no bērnības ratiņkrēslam piekaltā filozofe Zenta Mauriņa, viņu gan tas uztrauktu, un viņa par to visu runātu. Bet mūsu invalīdiem-sportistiem latviešiem (par sportistiem-cittautiešiem, kuri dažs labs pat nemāk kā nākas runāt valsts valodā, vispār nav te jēgas ieminēties) likās pareizāk šādas tēmas neaizskart, jo citādi varētu zaudēt varturu labvēlību un līdz ar to arī iespēja uzstāties limpiādēs, saņemt medaļas un naudas balvas visdrīzāk ietu secen.
Katrs, protams, dzīvo kā prot un uzskata par pareizu, bet man, savukārt, ir tiesības subjektīvi izvērtēt, kurš cilvēks ir pelnījis manu cieņu un kurš nē, parapimpiešu vidū es nevienu cieņas vērtu radījumu neatradu, tāpat, kā, starp citu, arī parasto olimpiešu vidū nē.
Tāpēc, kad uzzināju, ka Līga Muzikante un liene apine (šīs dāmītes vārdu un uzvārdu turpmāk visiem iesaku rakstīt tikai ar mazo burtu) sākušas strādāt Latvijas Paralimpiskajā (vai nu kā to toreiz sauca) komitejā, es to uztvēru vēsi vienaldzīgi, sak, katram no mums ir kaut kā jādzīvo, komunisms mums tuvākajā laikā nespīd, viss “maksā tik, cik maksā”, bet iztikt no pārsvarā garīga rakstura grāmatu izdošanas un tirgošanas mūsdienās ir, maigi izsakoties, problemātiski. Tiesa, kad L.Muzikante, nezinu īsti, cik nopietni, piedāvāja arī mani iekārtot šajā iestādē darbā, es pateicu striktu “nē”, ne tikai tāpēc, ka tad man, visticamāk, nāktos mainīt dzīves vietu, bet galvenokārt tāpēc, ka neuzskatīju šos cilvēciņus par tā vērtiem, lai es ar viņiem sadarbotos iepriekš jau uzskaitīto iemeslu dēļ. Pie reizes novēlēju Līgai mēģināt viņus pāraudzināt un pievērst Patriotiskam pasaules uzskatam! Lai nu man piedod Līga, ja es kļūdos, bet, manuprāt, te viņa cieta pilnīgu fiasko. Vai kaut viens parapimpietis abonēja avīzi DDD? Man liekas, viņi nevēlējās to lasīt pat tad, ja kāds to viņiem par velti rokās iespieda! Vai kāds no viņiem uzrakstīja kaut vienas A4 formāta lappuses garumā rakstu mūsu avīzei? Nē, protams, nebija viņiem ne talanta, ne laika, ne vēlmes to darīt (starp citu, tieši invalīdiem publicēties “DDD” būtu visdrošāk, ļoti šaubos, ka kādam tiesnesim celtos roka ratiņkrēslā sēdošu cilvēku par nacionālā naida kurināšanu iebāzt cietumā)! Visbeidzot, vai kāds no medaļniekiem-parapimpiešiem no savas godam nopelnītās (šoreiz es to rakstu bez ironijas) naudas balvas, kuras, ņemot vērā mūsu nabadzīgās valsts budžetu, bija, manā uztverē, pat vairāk kā pieklājīgas (skat., piemēram, https://www.apollo.lv/8151586/valsts-ap
Kas sākās pilna mēroga karš Ukrainā, 2022.gada ziemas para-spēlēs moskaļus piedalīties nelaida, kas bija loģiski, pareizi un saprotami. Mūsējie varēja braukt uzstāties ar drošu pārliecību, ka, ja ne vēl esošajiem, tad ar lielu varbūtību potenciālajiem mūsu tautas slepkavām blakus jāstāv nebūs. Diemžēl jau pēc 2 gadiem moskaļu propaganda un, protams, arī piesolītā lielā nauda bija izdarījusi savu, un 2024.gada vasaras para-spēlēs paRašas sportisti jau drīkstēja piedalīties zem “neitrāla karoga”. Cik man zināms, L.Muzikante un l.apine mēģināja toreiz pārliecināt Eiropas sportistus ignorēt šo pasākumu, ja reiz tajā piedalās okupētājvalsts pārstāvji, no kuriem dažs labs, ļoti iespējams, savu traumu bija guvis, cenšoties okupēt Ukrainu un slepkavojot tās iedzīvotājus. Vairumam eiropiešu tas bija pofig, un viņi nolēma pasākumā piedalīties. Es uzskatīju, ka tādā gadījumā mūsu para-sportistiem nevienam šai balagānā nav jāpiedalās, bet, ja viņi tomēr to darītu, tad Līgai un lienei jānoliek savas pilnvaras, lai viņi pameklē sev par aizbildņiem kādus sorosītus, kuri gan jau neatteiksies no šāda goda. Cita starpā, l.apine toreiz pasniedza sevi kā lielu varoni jau ar to vien, ka bija izteikusi aicinājumu veikt šādu boikotu, ja tas neguva atsaucību, viņu šis fakts vairs neuztrauca. Tieši ap šo laiku minētā persona pārtrauca darboties arī LNF un avīzē “DDD”. Es aicināju Līgu Muzikanti (vai toreiz varbūt jau Gardu) no savas puses pārtraukt darboties parapimpiskajā komitejā, kaut vai tāpēc, lai nebūtu ikdienā jāskatās uz bijušās draudzenes, gļēvās nodevējas ģīmī, kas viņai noteikti pozitīvas emocijas neraisīja. Galu gala Līga beigās šo komiteju arī pameta, tikai, ja nemaldos, tas notika jau 2025.gadā.
Un, lūk, tagad, 2026.gadā, kad atkal noris kārtējās ziemas parapimpiskās spēles, to organizētāji ir gājuši vēl tālāk un atļāvuši moskaļiem piedalīties pilnā ekipējumā – ar saviem karogiem, formās un visu citu paRašas simboliku. Ko nolemj mūsu sportisti? Loģiski, te būtu tikai viena izvēle – pilnīgs, totāls boikots tik ilgi, kamēr paRašņiki nebūs pazuduši no horizonta, kā tas notika 2022.gadā. Bet nē, lika mazliet pagaidīt, kur tad paliek līdzdalības gods, potenciālās medaļas un naudas balvas par tām? Un “mūsējie” pieņem lēmumu – nepiedalīties parādes gājienā, bet pašu pasākumu, protams, neignorēt. Tas ir gandrīz kā, līdzībās runājot, piedalīties visos kāzu pasākumos, tikai līgavai un līgavainim dāvanas gan nepasniegt! Mūsu sorosiskie mediji to pasniedza kā lielu drosmi un patriotismu – re, kādi mūsējie malači! Vēl jo vairāk, viņi mēģināja iestāstīt, ka tieši pasākuma ignorēšana un nepiedalīšanās tajā būtu mūsu gļēvuma izpausme. Nu tieši kā pēc Orvela: BRĪVĪBA ir VERDZĪBA, GĻĒVUMS ir DROSME, bet NEZINĀŠANA – SPĒKS !!!
Bet tad vēl sanāca neliels obloms – Latvijas parasportisti it kā bija nolēmuši nekādos tusos ar parapimpiskās komitejas vadību, kura ir tik putiniska un moskaļus mīloša, nepiedalīties, bet tomēr sanāk, ka kāda slāviskas izcelsmes sportiste ar pavājām latviešu valodas zināšanām novikova un viņas palīdze maļuka tomēr bija ieradušās atdot godu komitejas prezim. Un, tad nu TV3 pārraides “Nekā personīga” žurnālists mēģina noskaidrot, kāpēc tas tā noticis, novikova mēģina nesakarīgi kaut kā attaisnoties, bet maļuka viņu gandrīz vai tiešā tekstā pasūta – vecīt, ko tu no manis gribi, eju, kur man vajag, varbūt man tev atskaitīties arī, kāpēc tualeti apmeklēju?
Lūk, un tad uz šo darboņu fona parādās “patriote” liene apine (kamēr viņa darbojās LNF un “DDD”, viņu, tāpat kā L.Muzikanti, sorosītu TV tikpat kā nekad nerādīja, bet nu ir citi laiki pienākuši), kura izsaka nosodījumu abām krievvalodīgajām dāminām, vai-vai, cik neglīti, nu kā tā varot uzvesties? Viņa, protams, nesaka, ka novikovu vajag nekavējoties izslēgt no parapimpiešiem, ka viņa turpmāk ar šo dāmīti nevienu dienu vairs kopā nestrādāšot…nē, te atkal iedarbojas krievu paruna: «милые браняться – только тешутся» (latviskais analogs būtu: “kas mīlējas, tas ik pa laikam arī ķīvējas”). Un būtībā, tik tiešām, kāda gan nozīme, bija tur parapimpietis “tusā” kopā ar komitejas vadību vai nebija, vicināja viņš gājienā karogu vai nevicināja…? Tas viss ir otršķirīgi un nebūtiski, pati piedalīšanās sacensībās vien ir necieņas izrādīšana Ukrainas brīvības cīnītājiem un viņu ideju nodevība, kaut arī viņu pašu sportisti tai pimpiādē bija… par savu rīcību katrs pats atbild, sliktu piemēru atdarināšana nav attaisnojums. Un es šinī gadījumā starp apines un novikovas rīcību nekādu būtisku atšķirību neredzu, ne velti abu uzvārdus es šeit rakstu ar mazo burtu. Toties sorosītu mēdiju uztverē gan apine nu kļuvusi baigā varone un patriote, ne velti pats Pidarevičs ir gatavs viņu sev glaust klāt un karsti samīļot, kā to mēs redzam no fotogrāfijām lienes soc.tīklos un aprautiem video sižetiem televīzijā. Vai tas nozīmē, ka mūsu prezītis būtu nācis pie prāta un mainījis savu seksuālo orientāciju? Diezin vai, drīzāk gan l.apine ir līdz galējībai degradējusies zemāk par kriminālnoziedzniekiem, kuriem viens no lielākajiem apkaunojumiem ir nonākt fiziskā saskarē ar pederastu…
Ko tur vēl vai saka – Dieviņš nav mazais bērns, visu saliks pa vietām! Esmu dzirdējis, ka režisors hermanis taisoties ņemt savā pulkā sarakstā uz 15.Saeimas vēlēšanām arī ķiršteinu-sļivkinu kopā ar viņa palīdzi lenočku-lienīti apinīti. Nu tad, kā saka, lai jums visiem veiksmīga izgāšanās, nevienu vietu jums neredzēt ne nākamajā Saeimā, ne arī turpmākajās !!!
BET “DDD” bija, ir un paliks, cīņa par dekolonizāciju un Latvisku Latviju turpinās!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
30.03.2026. Aivars Gedroics
Valodnieki un žurnālisti ik pa laikam strīdas, kā tad pareizāk būtu saukt mūsu invalīdus-sportistus, kas piedalās speciāli viņiem veidotajās paralēlajās olimpiskajās spēlēs – paraolimpieši vai paralimpieši, vienlaikus, protams, rūpīgi skatoties pār plecu, kā ir ar tiem nosaukumiem citās pasaules valstīs, lai no tām neatšķirtos un vajadzības gadījumā veikli pārkārtotos. Es, savukārt, izlēmu viņiem piešķirt nosaukumu parapimpieši, kas, pirmkārt, ir īsāks par vienu no iepriekš minētajiem, otrkārt, ar zināmu divdomīgu, nicinošu pieskaņu, taču viņi to, manuprāt, ir pelnījuši, ja kāds nesaprot, kāpēc, tad iesaku izlasīt šo publikāciju līdz galam, un gan jau tad spēs to saprast…
Par to, ka ir tādi ļaudis, kā tagad moderni saka, ar ierobežotām kustību spējām, kuri, par spīti gūtajām traumām, nodarbojas ar sportu un pat gūst zināmas starptautiskas godalgas, es zināju jau sen. No vienas puses, protams, jutu pret viņiem zināmu cieņu, ka viņi spēj parādīt sevi kā gana fiziski un garīgi izturīgus ļaudis (jo uzvaras un rekordi tāpat vien nenāk, tas prasa gana lielu, mēnešiem un gadiem ilgu darbu un piepūli), no otras, neredzēju viņos nekādu patiesu Patriotismu (plātīšanos ar mūsu valsts karogu rokās un staigāšanu sarkanbalti sarkanā apģērbā es par tādu neuzskatu) un vēlēšanos izmantot savu statusu, lai risinātu svarīgas un mūsu tautai varbūt pat izdzīvošanai vitāli nozīmīgas problēmas. Intervijās no viņiem skanēja standarta frāzes: “Es mīlu Latviju! Es lepojos startēt mūsu komandas sastāvā…” utt., utjp., tai pašā laikā izvairoties no politisku jautājumu un filozofisku problēmu risināšanas, piemēram, ieminoties par to, kāds ir mūsu valsts nacionālais sastāvs, cik mums vispār ir latviešu kā tādu, kāda mūs sagaida nākotne (visus – gan veselos, gan slimos un kroplos), kā panākt, lai latviešu valoda skanētu arī pēc 100 gadiem, kad mūs vairs neviena šeit nebūs… Šādas problēmas viņi apspriest nesāka, jo tad agri vai vēlu būtu jānonāk pie mūsu valsts vadītāju piekoptās politikas izvērtēšanas – kāpēc netika veikta dekolonizācija, kāpēc Latvija atkal kļuvusi par caurstaigājamu sētu, kāpēc latvieši brauc prom no valsts, bet vietā ienāk cittautieši – un ne vairs tikai no bijušās PSRS teritorijas. Esmu pārliecināts, ja būtu vēl dzīva no bērnības ratiņkrēslam piekaltā filozofe Zenta Mauriņa, viņu gan tas uztrauktu, un viņa par to visu runātu. Bet mūsu invalīdiem-sportistiem latviešiem (par sportistiem-cittautiešiem, kuri dažs labs pat nemāk kā nākas runāt valsts valodā, vispār nav te jēgas ieminēties) likās pareizāk šādas tēmas neaizskart, jo citādi varētu zaudēt varturu labvēlību un līdz ar to arī iespēja uzstāties limpiādēs, saņemt medaļas un naudas balvas visdrīzāk ietu secen.
Katrs, protams, dzīvo kā prot un uzskata par pareizu, bet man, savukārt, ir tiesības subjektīvi izvērtēt, kurš cilvēks ir pelnījis manu cieņu un kurš nē, parapimpiešu vidū es nevienu cieņas vērtu radījumu neatradu, tāpat, kā, starp citu, arī parasto olimpiešu vidū nē.
Tāpēc, kad uzzināju, ka Līga Muzikante un liene apine (šīs dāmītes vārdu un uzvārdu turpmāk visiem iesaku rakstīt tikai ar mazo burtu) sākušas strādāt Latvijas Paralimpiskajā (vai nu kā to toreiz sauca) komitejā, es to uztvēru vēsi vienaldzīgi, sak, katram no mums ir kaut kā jādzīvo, komunisms mums tuvākajā laikā nespīd, viss “maksā tik, cik maksā”, bet iztikt no pārsvarā garīga rakstura grāmatu izdošanas un tirgošanas mūsdienās ir, maigi izsakoties, problemātiski. Tiesa, kad L.Muzikante, nezinu īsti, cik nopietni, piedāvāja arī mani iekārtot šajā iestādē darbā, es pateicu striktu “nē”, ne tikai tāpēc, ka tad man, visticamāk, nāktos mainīt dzīves vietu, bet galvenokārt tāpēc, ka neuzskatīju šos cilvēciņus par tā vērtiem, lai es ar viņiem sadarbotos iepriekš jau uzskaitīto iemeslu dēļ. Pie reizes novēlēju Līgai mēģināt viņus pāraudzināt un pievērst Patriotiskam pasaules uzskatam! Lai nu man piedod Līga, ja es kļūdos, bet, manuprāt, te viņa cieta pilnīgu fiasko. Vai kaut viens parapimpietis abonēja avīzi DDD? Man liekas, viņi nevēlējās to lasīt pat tad, ja kāds to viņiem par velti rokās iespieda! Vai kāds no viņiem uzrakstīja kaut vienas A4 formāta lappuses garumā rakstu mūsu avīzei? Nē, protams, nebija viņiem ne talanta, ne laika, ne vēlmes to darīt (starp citu, tieši invalīdiem publicēties “DDD” būtu visdrošāk, ļoti šaubos, ka kādam tiesnesim celtos roka ratiņkrēslā sēdošu cilvēku par nacionālā naida kurināšanu iebāzt cietumā)! Visbeidzot, vai kāds no medaļniekiem-parapimpiešiem no savas godam nopelnītās (šoreiz es to rakstu bez ironijas) naudas balvas, kuras, ņemot vērā mūsu nabadzīgās valsts budžetu, bija, manā uztverē, pat vairāk kā pieklājīgas (skat., piemēram, https://www.apollo.lv/8151586/valsts-ap
Kas sākās pilna mēroga karš Ukrainā, 2022.gada ziemas para-spēlēs moskaļus piedalīties nelaida, kas bija loģiski, pareizi un saprotami. Mūsējie varēja braukt uzstāties ar drošu pārliecību, ka, ja ne vēl esošajiem, tad ar lielu varbūtību potenciālajiem mūsu tautas slepkavām blakus jāstāv nebūs. Diemžēl jau pēc 2 gadiem moskaļu propaganda un, protams, arī piesolītā lielā nauda bija izdarījusi savu, un 2024.gada vasaras para-spēlēs paRašas sportisti jau drīkstēja piedalīties zem “neitrāla karoga”. Cik man zināms, L.Muzikante un l.apine mēģināja toreiz pārliecināt Eiropas sportistus ignorēt šo pasākumu, ja reiz tajā piedalās okupētājvalsts pārstāvji, no kuriem dažs labs, ļoti iespējams, savu traumu bija guvis, cenšoties okupēt Ukrainu un slepkavojot tās iedzīvotājus. Vairumam eiropiešu tas bija pofig, un viņi nolēma pasākumā piedalīties. Es uzskatīju, ka tādā gadījumā mūsu para-sportistiem nevienam šai balagānā nav jāpiedalās, bet, ja viņi tomēr to darītu, tad Līgai un lienei jānoliek savas pilnvaras, lai viņi pameklē sev par aizbildņiem kādus sorosītus, kuri gan jau neatteiksies no šāda goda. Cita starpā, l.apine toreiz pasniedza sevi kā lielu varoni jau ar to vien, ka bija izteikusi aicinājumu veikt šādu boikotu, ja tas neguva atsaucību, viņu šis fakts vairs neuztrauca. Tieši ap šo laiku minētā persona pārtrauca darboties arī LNF un avīzē “DDD”. Es aicināju Līgu Muzikanti (vai toreiz varbūt jau Gardu) no savas puses pārtraukt darboties parapimpiskajā komitejā, kaut vai tāpēc, lai nebūtu ikdienā jāskatās uz bijušās draudzenes, gļēvās nodevējas ģīmī, kas viņai noteikti pozitīvas emocijas neraisīja. Galu gala Līga beigās šo komiteju arī pameta, tikai, ja nemaldos, tas notika jau 2025.gadā.
Un, lūk, tagad, 2026.gadā, kad atkal noris kārtējās ziemas parapimpiskās spēles, to organizētāji ir gājuši vēl tālāk un atļāvuši moskaļiem piedalīties pilnā ekipējumā – ar saviem karogiem, formās un visu citu paRašas simboliku. Ko nolemj mūsu sportisti? Loģiski, te būtu tikai viena izvēle – pilnīgs, totāls boikots tik ilgi, kamēr paRašņiki nebūs pazuduši no horizonta, kā tas notika 2022.gadā. Bet nē, lika mazliet pagaidīt, kur tad paliek līdzdalības gods, potenciālās medaļas un naudas balvas par tām? Un “mūsējie” pieņem lēmumu – nepiedalīties parādes gājienā, bet pašu pasākumu, protams, neignorēt. Tas ir gandrīz kā, līdzībās runājot, piedalīties visos kāzu pasākumos, tikai līgavai un līgavainim dāvanas gan nepasniegt! Mūsu sorosiskie mediji to pasniedza kā lielu drosmi un patriotismu – re, kādi mūsējie malači! Vēl jo vairāk, viņi mēģināja iestāstīt, ka tieši pasākuma ignorēšana un nepiedalīšanās tajā būtu mūsu gļēvuma izpausme. Nu tieši kā pēc Orvela: BRĪVĪBA ir VERDZĪBA, GĻĒVUMS ir DROSME, bet NEZINĀŠANA – SPĒKS !!!
Bet tad vēl sanāca neliels obloms – Latvijas parasportisti it kā bija nolēmuši nekādos tusos ar parapimpiskās komitejas vadību, kura ir tik putiniska un moskaļus mīloša, nepiedalīties, bet tomēr sanāk, ka kāda slāviskas izcelsmes sportiste ar pavājām latviešu valodas zināšanām novikova un viņas palīdze maļuka tomēr bija ieradušās atdot godu komitejas prezim. Un, tad nu TV3 pārraides “Nekā personīga” žurnālists mēģina noskaidrot, kāpēc tas tā noticis, novikova mēģina nesakarīgi kaut kā attaisnoties, bet maļuka viņu gandrīz vai tiešā tekstā pasūta – vecīt, ko tu no manis gribi, eju, kur man vajag, varbūt man tev atskaitīties arī, kāpēc tualeti apmeklēju?
Lūk, un tad uz šo darboņu fona parādās “patriote” liene apine (kamēr viņa darbojās LNF un “DDD”, viņu, tāpat kā L.Muzikanti, sorosītu TV tikpat kā nekad nerādīja, bet nu ir citi laiki pienākuši), kura izsaka nosodījumu abām krievvalodīgajām dāminām, vai-vai, cik neglīti, nu kā tā varot uzvesties? Viņa, protams, nesaka, ka novikovu vajag nekavējoties izslēgt no parapimpiešiem, ka viņa turpmāk ar šo dāmīti nevienu dienu vairs kopā nestrādāšot…nē, te atkal iedarbojas krievu paruna: «милые браняться – только тешутся» (latviskais analogs būtu: “kas mīlējas, tas ik pa laikam arī ķīvējas”). Un būtībā, tik tiešām, kāda gan nozīme, bija tur parapimpietis “tusā” kopā ar komitejas vadību vai nebija, vicināja viņš gājienā karogu vai nevicināja…? Tas viss ir otršķirīgi un nebūtiski, pati piedalīšanās sacensībās vien ir necieņas izrādīšana Ukrainas brīvības cīnītājiem un viņu ideju nodevība, kaut arī viņu pašu sportisti tai pimpiādē bija… par savu rīcību katrs pats atbild, sliktu piemēru atdarināšana nav attaisnojums. Un es šinī gadījumā starp apines un novikovas rīcību nekādu būtisku atšķirību neredzu, ne velti abu uzvārdus es šeit rakstu ar mazo burtu. Toties sorosītu mēdiju uztverē gan apine nu kļuvusi baigā varone un patriote, ne velti pats Pidarevičs ir gatavs viņu sev glaust klāt un karsti samīļot, kā to mēs redzam no fotogrāfijām lienes soc.tīklos un aprautiem video sižetiem televīzijā. Vai tas nozīmē, ka mūsu prezītis būtu nācis pie prāta un mainījis savu seksuālo orientāciju? Diezin vai, drīzāk gan l.apine ir līdz galējībai degradējusies zemāk par kriminālnoziedzniekiem, kuriem viens no lielākajiem apkaunojumiem ir nonākt fiziskā saskarē ar pederastu…
Ko tur vēl vai saka – Dieviņš nav mazais bērns, visu saliks pa vietām! Esmu dzirdējis, ka režisors hermanis taisoties ņemt savā pulkā sarakstā uz 15.Saeimas vēlēšanām arī ķiršteinu-sļivkinu kopā ar viņa palīdzi lenočku-lienīti apinīti. Nu tad, kā saka, lai jums visiem veiksmīga izgāšanās, nevienu vietu jums neredzēt ne nākamajā Saeimā, ne arī turpmākajās !!!
BET “DDD” bija, ir un paliks, cīņa par dekolonizāciju un Latvisku Latviju turpinās!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
30.03.2026. Aivars Gedroics
29. Marts 2026
Svaigākais, kas šogad dzirdēts mūzikā aiz 24-tet quebecois bandas jeb "Mana 2026. gada plejliste ir tikpat absurda kā 2026. gada realitāte". Tīrs DADA spēks, sapludinot post-postmoderno ar vēsturiski-autentisko - alternatīvās realitātes tekstūru un noskaņu dievišķi-ellišķa savienība ar nozīmīgiem toņiem, skaņām, bītiem, akcentiem no rokmūzikas vēstures.
28. Marts 2026
26. Marts 2026
Tīras vibrācijas no Sanktpēterburgas. Ļoti izjusts un viegls gars.
https://www.youtube.com/watch?v=kGHp2It
https://www.youtube.com/watch?v=kGHp2It
vajadzētu sacerēt vēl kādu kompozīciju par masu izklaidi
ar nosaukumu, teiksim, girlfriend in the kukurags
kas skanētu tāpat, kā girflriend in a coma, bet ar reversētu vēstījumu
te gērlfrends justos ļoti priecīgs no masu izklaides, bet komā no pēkšņas asfiksijas būtu pats boifrends
uz skatuves varētu dziedāt un dzejot ar bērniem rajecka
tā teikt, olgas disenīte ar mazajām misenītēm
pats ex-rajeckis ekstāzē lauž vairākus sintezatorus
vārdsakot, skaņdarba girfliend in the kukurags liriskajai daļai ir ļoti plaša iespēju kapacitāte
ar nosaukumu, teiksim, girlfriend in the kukurags
kas skanētu tāpat, kā girflriend in a coma, bet ar reversētu vēstījumu
te gērlfrends justos ļoti priecīgs no masu izklaides, bet komā no pēkšņas asfiksijas būtu pats boifrends
uz skatuves varētu dziedāt un dzejot ar bērniem rajecka
tā teikt, olgas disenīte ar mazajām misenītēm
pats ex-rajeckis ekstāzē lauž vairākus sintezatorus
vārdsakot, skaņdarba girfliend in the kukurags liriskajai daļai ir ļoti plaša iespēju kapacitāte
Man ir jauns tetovējums, bet tas vēl nav pabeigts, jo vakar noguru pēc pirmās kārtas. Lai arī vakar mazliet raizējos par to, vai tas nebūs pārāk blāvs, lai pēc pāris nedēļām redzētu, kur likt nākamo kārtu, šodien visu var redzēt, un ir skaidrs, ka problēmu nebūs. Joprojām neesmu iegādājies tetovēšanas mašīnu, jo tas nav tik viennozīmīgs lēmums – no vienas puses varētu tetovēt ātrāk, un nesāktu sāpēt mugura no saliekšanās, bet no otras puses tas nozīmētu, ka vajadzētu mācīties to lietot, un būtu bail pieļaut kļūdas.