![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
La Palma (2024)
1. Aprīlis 2025
31. Marts 2025
uzēdu lašmaizīti, iepirkos duglasonlainbodē un palika labāk. tagad ir enerģija padarīt darba darbu.
esmu fiziskais rumpis. vajadzētu vairāk domāt par fizisko. būt vairāk rumpim.
esmu fiziskais rumpis. vajadzētu vairāk domāt par fizisko. būt vairāk rumpim.
gan jau ka man ir kāda diagnoze, es vispār nespēju sakārtot māju, totāli.
mierīgi pasperu zem gultas zeķi, lai nemaisās pa kājām. visu mūžu tā.
bērnībā par manu rakstāmgaldu teica, ka velns var kāju nolauzt, lai tak lauž.
uz svētkiem saņemos.
vispār tas neliekas svarīgi.
neesmu unikāla, ne par velti ir tie kārtotāju kantori.
varētu pirkt citu NĪ, bet kāda jēga, ja būs karš.
kara gadījumā gribētu nomirt uzreiz. kur ta' bēgt.
sūds
mierīgi pasperu zem gultas zeķi, lai nemaisās pa kājām. visu mūžu tā.
bērnībā par manu rakstāmgaldu teica, ka velns var kāju nolauzt, lai tak lauž.
uz svētkiem saņemos.
vispār tas neliekas svarīgi.
neesmu unikāla, ne par velti ir tie kārtotāju kantori.
varētu pirkt citu NĪ, bet kāda jēga, ja būs karš.
kara gadījumā gribētu nomirt uzreiz. kur ta' bēgt.
sūds
šodien
ai, nē, nerakstīšu
jo nav forši šodien
lai nebūtu tik sūdīgi kā man liekas, ka ir (īstenībā nevar būt, ka ir galīgi štruntīgi, drīzāk tā uz pus'), uzliku galvā bleķa bļodu, un centos nostāvēt taisni.
vakar nopirku to bleķa bļodu, lai noliktu uz lodžijas baložiem.
jā, šodien viss riebjas, jo neveicas.
ai, nē, nerakstīšu
jo nav forši šodien
lai nebūtu tik sūdīgi kā man liekas, ka ir (īstenībā nevar būt, ka ir galīgi štruntīgi, drīzāk tā uz pus'), uzliku galvā bleķa bļodu, un centos nostāvēt taisni.
vakar nopirku to bleķa bļodu, lai noliktu uz lodžijas baložiem.
jā, šodien viss riebjas, jo neveicas.
Kautkur nesen lasīju par to, ka muižas rietumeiropā (un iespējams arī citur) bijušas diezgan pamatīgas, ne tāpēc, ka aristokrātiskajam īpašniekam patīk dzīvot divdesmit istabās vai arī ir jāizmitina piecpadsmit bērni un astoņas vecmāmiņas. Nē, lielais istabu skaits esot bijis viesiem.
Katram sevi cienošam baronam, grāfam un hercogam mājās vienmēr bija ciemiņi. Citi aristokrāti, dažādi mākslinieki, muzikanti, komponisti, zinātnieki, astrologi, pavedinātāji, kāršu spēlmaņi, duelisti un utt utjpr. Jo interesantāki cilvēki, jo labāk. Jo tādā veidā varēja salīdzināties ar ctiem muižkungiem. Kuram tā teikt galms interesantāks. Un viesi bieži palika uz ilgu laiku, bija ar sievām, mīļākajām, bērniem, un ieradās ar kalponēm un sulaiņiem. Tas viss maksāja naudu, bet toties cik interesanta un prestiža dzīve. Ne tā kā pie nabagā blakus grāfistes grāfa. Pat daždien lepnāk kā citu valstu karaļu pilīs! Lepni.
Tāpēc arī bieži var lasīt dažādu 19tā gadsimta zinātnieku biogrāfijās, kā viņi draudzējās, mīlējās un naidojās ar tā laika slaveniem rakstniekiem, komponistiem, dzejniekiem utt, jo viņi visi bija viena sabiedrības kārta - mazi muižnieki un/vai slavenības, kas visi tusējās pa lielu muižnieku pilīm.
Nezinu kurā brīdī tas izbeidzās, bet nu es vainoju inudstirālo revolūciju, tai sekojošo urbanizāciju un ekonomiskās varas pārcelšanos no lauku muižām uz lielpilsētu klubie un saloniem.
Bet, nu, kāpēc es par to rakstu? Iedomājos, ka būtu interesanti mēģināt šo tradīciju adzīvināt. Latvijā, Eiropā un Pasaulē ir rindām vien miljonāru un miljardieru, un liela daļa no viņiem nezin ko lai izdara ar savām milzīgajām bagātībām. Un to var redzēt no tā kā metas galējībās - milzīgas jahtas, milzīgi īpašumi, milzīgi ziedojumi. Bet pašu sejās var redzēt to ka īsti piepildījuma nav. Gribās sacensties ar citiem miljonāriem un parādīt kurš foršāks, un gribas arī atstāt kaut ko vēstures grāmatām aiz sevis, bet nu kaut kā neizdodas. Nav tā zen piepildījuma smaida sejās.
Tad nu mans piedāvājums mega-miljonāriem (nu, tiem kas šo lasa!) ir vienkāršs: nopērciet katrs sev milzīgu muižu, vai arī uzbūvējiet jaunu. Varbūt ne tik tālu no lielas pilsētas kā senāk, varbūt pat pilsētā, un kaut kā citādi arī to pielāgojiet modernajai pasaules iekārtai. Un tad aprīkojiet to ar apkalpojošo personālu (pavāriem, guvernantēm, kalponēm, šveicāriem, masieriem un bērmeņiem) un tad sāciet lēnām vilināt pie sevis dažādus māksliniekus, zinātniekus un citādus ļaudis kas sabiedrībai pienes lielu vērtību, bet kuriem sabiedrība pretī labākajā gadījumā dod vieglu pliķi pa pēcpusi.
Un dodiet viņiem dzīvesvietu, neko daudz neprasot pretī, ja nu vienīgi dalību ikdivnedēļu rautos, ikmēneša pieņemšanās un ikkvartāla žūrfiksos. Un garantējiet to visu uz vairākiem gadiem. Lai cilvēks var fokusēties uz radīšanu.
Un to visu tādā mērcītē, lai citiem miljonāriem arī gribās. Lai vēl kāda muižiņa top. Un tad vēl viena. Un tad pa vienai arī Rio, Beirutā un Jo-burgā. Un pavei, varbūt 21ais gadsimts varētu iegūt vienu jaunu mākslinieciski-zinātniski-juteklisko revolūciju.
Katram sevi cienošam baronam, grāfam un hercogam mājās vienmēr bija ciemiņi. Citi aristokrāti, dažādi mākslinieki, muzikanti, komponisti, zinātnieki, astrologi, pavedinātāji, kāršu spēlmaņi, duelisti un utt utjpr. Jo interesantāki cilvēki, jo labāk. Jo tādā veidā varēja salīdzināties ar ctiem muižkungiem. Kuram tā teikt galms interesantāks. Un viesi bieži palika uz ilgu laiku, bija ar sievām, mīļākajām, bērniem, un ieradās ar kalponēm un sulaiņiem. Tas viss maksāja naudu, bet toties cik interesanta un prestiža dzīve. Ne tā kā pie nabagā blakus grāfistes grāfa. Pat daždien lepnāk kā citu valstu karaļu pilīs! Lepni.
Tāpēc arī bieži var lasīt dažādu 19tā gadsimta zinātnieku biogrāfijās, kā viņi draudzējās, mīlējās un naidojās ar tā laika slaveniem rakstniekiem, komponistiem, dzejniekiem utt, jo viņi visi bija viena sabiedrības kārta - mazi muižnieki un/vai slavenības, kas visi tusējās pa lielu muižnieku pilīm.
Nezinu kurā brīdī tas izbeidzās, bet nu es vainoju inudstirālo revolūciju, tai sekojošo urbanizāciju un ekonomiskās varas pārcelšanos no lauku muižām uz lielpilsētu klubie un saloniem.
Bet, nu, kāpēc es par to rakstu? Iedomājos, ka būtu interesanti mēģināt šo tradīciju adzīvināt. Latvijā, Eiropā un Pasaulē ir rindām vien miljonāru un miljardieru, un liela daļa no viņiem nezin ko lai izdara ar savām milzīgajām bagātībām. Un to var redzēt no tā kā metas galējībās - milzīgas jahtas, milzīgi īpašumi, milzīgi ziedojumi. Bet pašu sejās var redzēt to ka īsti piepildījuma nav. Gribās sacensties ar citiem miljonāriem un parādīt kurš foršāks, un gribas arī atstāt kaut ko vēstures grāmatām aiz sevis, bet nu kaut kā neizdodas. Nav tā zen piepildījuma smaida sejās.
Tad nu mans piedāvājums mega-miljonāriem (nu, tiem kas šo lasa!) ir vienkāršs: nopērciet katrs sev milzīgu muižu, vai arī uzbūvējiet jaunu. Varbūt ne tik tālu no lielas pilsētas kā senāk, varbūt pat pilsētā, un kaut kā citādi arī to pielāgojiet modernajai pasaules iekārtai. Un tad aprīkojiet to ar apkalpojošo personālu (pavāriem, guvernantēm, kalponēm, šveicāriem, masieriem un bērmeņiem) un tad sāciet lēnām vilināt pie sevis dažādus māksliniekus, zinātniekus un citādus ļaudis kas sabiedrībai pienes lielu vērtību, bet kuriem sabiedrība pretī labākajā gadījumā dod vieglu pliķi pa pēcpusi.
Un dodiet viņiem dzīvesvietu, neko daudz neprasot pretī, ja nu vienīgi dalību ikdivnedēļu rautos, ikmēneša pieņemšanās un ikkvartāla žūrfiksos. Un garantējiet to visu uz vairākiem gadiem. Lai cilvēks var fokusēties uz radīšanu.
Un to visu tādā mērcītē, lai citiem miljonāriem arī gribās. Lai vēl kāda muižiņa top. Un tad vēl viena. Un tad pa vienai arī Rio, Beirutā un Jo-burgā. Un pavei, varbūt 21ais gadsimts varētu iegūt vienu jaunu mākslinieciski-zinātniski-juteklisko revolūciju.
Esmu cilvēks, kurš aicina iekšā visu jauno, lai aizmēztu visu veco. Saprotams, šis natūras cikls darbojas bez manas iesaistes, man tikai patīk palīdzēt iekustināt attiecīgās enerģijas.
Ar lielu baudu noskatījos Last One Laughing UK.
Es zinu, kāpēc UK šovs ir izdevies. Un citiem šoviem būtu jāpamācās (vai arī jāliek lietā šautene no piedurvju skapīša).
1) cilvēki nebaidās viens otru mēģināt sasmīdināt. citos šovos "komedianti" izrādās, rāda "kumēdiņus", taisa muļķīgu balagānu ar stulbiem aksesuāriem, un tas nestrādā. tikai izskatās bēdīgi. lai otru cilvēku sasmīdinātu ir jāiet tuvumā, un jārunā, jāveido dialogs. jā, ir risks pašam uzrauties un sākt smieties pirmajam, un UK šovā cilvēki riskē. citos šovos cilvēki vnk izvairās viens no otra, un muļķojas tā uz telpu, cerot ka kāds mikroskopiski pasmaidīs.
2) es ievērtēju īrijas, dienvidāfrikas (ar Trevor Noah), austrālijas un, pavisam nedaudz, kanādas šovu. nav līmenī, un austrālijas šovs man likās vistupākais.
3) skaņu un gaismas dizains. citos šovos smaids tiek sodīts ar policijas sirēnām, mirgojošām sarkanām gaismām, vispār ar sirēnām un tamlīdzīgu traumatisku sūdu. UK - diezgan īss džingls kas vairāk paziņo ka šovs ir "paused" un var brīvi smieties. un cilvēki reāli smejas. turpretī citos šovos neviens īstenībā nesmejas, jo neviens nav uz robežas, nepavisam. (īstenībā UK šovā par smirk un nelielu smaidu nesoda, bet vienā citā šovā sodīja vissīkāko grimasi. UK šovā gaida kad cilvēks tiešām vairs nevar izturēt, nu tā ka vienkārši nevar. un tas ir reāli patīkami skatīties, kā cilvēks cīnās un pazaudē.)
4) UK šovs ir perfekti izplānots. citi šovi (Austrālija, Īrija) ne tuvu nav izplānoti ar visādiem uzdevumiem un 1:1 gājieniem, un tāpēc noslīd garlaicīgā gumijas stiepšanā.
5) kā vadītājs Jimmy Carr ir augstumos. citi vadītāji nestāv ne tuvu. ne tuvu!
6) kā dalībnieks Richard Aoyade ir neaizskarams. pirmkārt, viņa maniere ir deadpan, un viņu praktiski nav iespējams sasmīdināt. otrkārt (un kas ir absolūts talants) viņš var sasmīdināt jebkuru, jo reakcija ir zibenīga, un izsper vissmieklīgāko iespējamo variantu. "there has been a bank run on dignity".
Es zinu, kāpēc UK šovs ir izdevies. Un citiem šoviem būtu jāpamācās (vai arī jāliek lietā šautene no piedurvju skapīša).
1) cilvēki nebaidās viens otru mēģināt sasmīdināt. citos šovos "komedianti" izrādās, rāda "kumēdiņus", taisa muļķīgu balagānu ar stulbiem aksesuāriem, un tas nestrādā. tikai izskatās bēdīgi. lai otru cilvēku sasmīdinātu ir jāiet tuvumā, un jārunā, jāveido dialogs. jā, ir risks pašam uzrauties un sākt smieties pirmajam, un UK šovā cilvēki riskē. citos šovos cilvēki vnk izvairās viens no otra, un muļķojas tā uz telpu, cerot ka kāds mikroskopiski pasmaidīs.
2) es ievērtēju īrijas, dienvidāfrikas (ar Trevor Noah), austrālijas un, pavisam nedaudz, kanādas šovu. nav līmenī, un austrālijas šovs man likās vistupākais.
3) skaņu un gaismas dizains. citos šovos smaids tiek sodīts ar policijas sirēnām, mirgojošām sarkanām gaismām, vispār ar sirēnām un tamlīdzīgu traumatisku sūdu. UK - diezgan īss džingls kas vairāk paziņo ka šovs ir "paused" un var brīvi smieties. un cilvēki reāli smejas. turpretī citos šovos neviens īstenībā nesmejas, jo neviens nav uz robežas, nepavisam. (īstenībā UK šovā par smirk un nelielu smaidu nesoda, bet vienā citā šovā sodīja vissīkāko grimasi. UK šovā gaida kad cilvēks tiešām vairs nevar izturēt, nu tā ka vienkārši nevar. un tas ir reāli patīkami skatīties, kā cilvēks cīnās un pazaudē.)
4) UK šovs ir perfekti izplānots. citi šovi (Austrālija, Īrija) ne tuvu nav izplānoti ar visādiem uzdevumiem un 1:1 gājieniem, un tāpēc noslīd garlaicīgā gumijas stiepšanā.
5) kā vadītājs Jimmy Carr ir augstumos. citi vadītāji nestāv ne tuvu. ne tuvu!
6) kā dalībnieks Richard Aoyade ir neaizskarams. pirmkārt, viņa maniere ir deadpan, un viņu praktiski nav iespējams sasmīdināt. otrkārt (un kas ir absolūts talants) viņš var sasmīdināt jebkuru, jo reakcija ir zibenīga, un izsper vissmieklīgāko iespējamo variantu. "there has been a bank run on dignity".
Turpinu skatīties populāros japāņu animācijas seriālus, kurus esmu palaidis garām pēdējo gadu laikā. Noskatījos abas Solo Leveling sezonas un Chainsaw Man. Par Chainsaw Man gribētu teikt dažas kritiskas lietas, bet tā drīzāk būtu taisnošanās par to, ka man patīk kaut kas, kas objektīvi nav līdz galam labs.