![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
De Slag om de Schelde (2020)
20. Decembris 2024
19. Decembris 2024
17. Decembris 2024
Mūsdienās rakstot, ir tik grūti pārraidīt labvēlīgu attieksmi. "Fui, cheesy." "Laikam pielien." "Šim / šai kaut kas ir aiz ādas", pie katra laipna teikuma galvas vidusdaļā noraustās reptiļveidīgo mantojums, jo nodevēji taču, šķiet, ir ik uz soļa, un trigerējas līdzšinējās traumas un vilšanās. Kuru sakrājies ne mazums, pat ja tās, kā izrādās, ir bijušas pārpratumu, intrigu vai apzinātu apmelojumu sekas. Lol.
Santa Anča Feisbukā: “Tikko Latviju pāršalca ziņa par basketbolista Timmas aziešanu, un reizē arī ziņa par Mārupē notikušo traģēdiju, kur cilvēks nogalina savus tuvākos. Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētku laiks."
Uzskats, ka vari atšķirt viltotu pazemību no patiesas, norāda uz tādas trūkumu pašā. Un, ja tā, tad spriest par tās patiesumu citos ir tukša skaņa.
Lai, priekā starojot, pārciestu Latvijas ziemu, ik dienas minimāli nepieciešams:
D vitamīns divkāršā devā
Vietējās tējas
Medus
Kvalitatīva olīveļļa un maize
Čili eļļā, ko pievienot rīsiem
Mandarīni, apelsīni, vīnogas, olīves
Minimālistisks rīku komplekts un pusstunda vingrošanai
Pusstundas āra pastaiga gaišajā dienas laikā
Ikdienas atzīšanās mīlestībā - domās, izteikti vai rakstiski
Upd:
Sauna reizi vai divas nedēļā
Melnā šokolāde
Žāvētas dzērvenes
Izslēgt: kartupeļus, kafiju, cigaretes, tukšvārdību
D vitamīns divkāršā devā
Vietējās tējas
Medus
Kvalitatīva olīveļļa un maize
Čili eļļā, ko pievienot rīsiem
Mandarīni, apelsīni, vīnogas, olīves
Minimālistisks rīku komplekts un pusstunda vingrošanai
Pusstundas āra pastaiga gaišajā dienas laikā
Ikdienas atzīšanās mīlestībā - domās, izteikti vai rakstiski
Upd:
Sauna reizi vai divas nedēļā
Melnā šokolāde
Žāvētas dzērvenes
Izslēgt: kartupeļus, kafiju, cigaretes, tukšvārdību
15. Decembris 2024
KĀ GATAVOTIES “X” STUNDAI ???
Pēdējā laikā visā Eiropā arvien plašāk izskan drūmas prognozes - par spīti tam, ka gandrīz visas Eiropas valstis tagad atrodas “zem drošā NATO lietussarga”, nav nekādas garantijas, ka kādu no tām tomēr nesadomā paņemt uz zoba Austrumu brūnais lācis, proti, putins vai jebkurš cits, kas tobrīd valdīs krievijā, var nolemt pamēģināt piesaistīt savai arvien augošajai impērijai kādu gabaliņu no kaimiņvalsts, ne jau tāpēc, ka tai trūktu teritorijas vai derīgo izrakteņu, kā pareizi TV intervijā nesen minēja no Latvijas uz paRašu aizbēgušais okupants Mamikins, “tā visa mums pašiem pietiek”; nē, mērķis ir parādīt savu varu noteikt kārtību pasaulē un to, ko sākumā uztvēra kā putina amizanti izteiktu jociņu skolnieciņam: “…krievijas robežas nekad un nekur nebeidzas!”. Tad nu Rietumos pašlaik izskan dažādas idejas, kā vislabāk jau laikus šādai situācijai sagatavoties, atceroties jau no Senās Romas laikiem nākušo parunu: “Gribi mieru, sāc gatavoties karam!”. Protams, tiek runāts gan par to, ka jāsāk beidzot pietiekamā daudzumā aktīvi ražot jaunus, modernus ieročus, gan arī par to, ka katram iedzīvotājam jāsagatavo sev t.s. “krīzes soma” ar nebojājošos pārtiku un pirmās nepieciešamības higiēnas precēm, ko varētu izmantot, ja pēkšņi negaidīti nākas uz dažām dienām (acīmredzot cerot, ka vēlāk, kā to bieži vien rāda populārās grāvejfilmās, ierodas kāds SuperVaronis vai palīgi no Kosmosa un momentā visas problēmas atrisina) pamest savu ierasto dzīves vietu. Arī mums varturi skandina apmēram to pašu – pārbaudiet, vai jums ir kabatas lukturītis, sērkociņi, rezerves apakšveļa, tualetes papīrs…utt. Ja ar to viss kārtībā, tad gan jau visas krīzes pārdzīvosim, un nekāda okupāciju mums neskādēs…
Taču es gan aicinātu tam visas pieiet nopietnāk! No kā visvairāk mums var draudēt briesmas gadījumā, ja no austošās Saules puses pēkšņi parādās zaļi cilvēciņi tankos vai pat bez tiem? Es domāju, atbilde nav ilgi jāmeklē – no šeit esošās 5.kolonnas, un skaidrs, ka, jo tuvāk Austrumu robežai, jo tā ir plašāka un nekaunīgāka. Tagad, aizliedzot publiski atbalstīt KF agresiju Ukrainā, mēs viņus it kā esam apklusinājuši, taču tas ir iluzors miers, līdzībās runājot, ja vulkāns nekūp, tas nenozīmē, ka tā iekšienē negruzd lava, tikai mēs to neredzam. Savā absolūtajā vairumā viņi uzskatus nav mainījuši, tikai kļuvusi viltīgāki, rafinētāki, bet tieši tāpēc arī vēl bīstamāki. Atcerieties, ka patiesi bīstams suns uz viņa teritorijā ieklīdušu svešinieku nerej, bet zibenīgi lec virsū un kož dziļi un sāpīgi, labi, ja vēl viņam neizdodas pārkost vēnu vai artēriju… Lūk, tā arī mūsējie putinisti patlaban klusē, bet, kad būs viņu stunda situsi, viņi daudz nerunās, viņi vienkārši šaus uz mums gan no priekšas, gan pakaļas… Un, ja mums nebūs, ar ko šaut pretī, ja vēl mēs savas muļķības pēc būsim savam kaimiņam, kurš citādi ir lāga vīrs, tikai krievijas tv ik pa laikam slepeni skatās, izpļāpājuši, ko mēs paši gribam darīt gadījumā, “ja nu kas”, kur mums glabājas tas un kur šitas… nu, tad ziniet, ka mūsu sakāve un varbūt pat pilnīga iznīcība būs nenovēršama… Ar to es negribu teikt, ka pilnībā jāizslēdz saskare ar hutina gaidītājiem, nē, tieši otrādi, ar viņiem varbūt pat vajag šad tad pakontaktēties, bet ar pilnīgi pretēju mērķi – nevis par sevi kaut ko stāstīt, bet maksimāli censties izspiest kaut ko no viņiem, sak, Saša, nu atzīsties, tev tak vismaz divstobrene ir, ko likt lietā, kad Vovans nāks mūs no naciķiem atbrīvot, vai ne? Pie šņabja glāzes, kā zināms, mēles viegli raisās un tīri nemanot izlec laukā tas, ko skaidrā prātā nekad nevienam neizpaustu.
Un iegūtā informācija tad nu ir sev kārtīgi jāpiefiksē, kā arī jāinformē par to drošības iestādes (uz tām arī pašām nevar droši paļauties, bet nu tas ir temats citam rakstam). Ne velti ir dzirdēta tāda paruna, ka tas, kurš ir labi informēts, ir vienlaikus arī gana labi apbruņots. Ja nu beigās izrādīsies, ka tā ir bijusi vien tukšā lielība, lai – labāk savu ienaidnieku pārvērtēt, nekā to noniecināt un uzskatīt par gļēvāku un stulbāku, nekā viņš ir patiesībā. Līdzīgi kā zemniekam, zinot, ka netālu krūmos mitinās vilks, jābūt gatavam, ka tas uzbruks viņa aitām, un jāpagūst plēsoņa likvidēt, pirms tas ir sācis plosīt viņa ganāmpulku, mums jābūt gataviem atvairīt potenciālo 5.kolonnas uzbrukumu. Starp citu, šos ļautiņus var arī apgādāt ar viltus ziņām, proti, pateikt, ka tur un tur (kur patiesībā nekā nav) ir paslēpts milzīgs daudzums ieroču, un mūsu zemessargi tos nekavējoties laidīs darbā, ja nu kas…nē, ne jau pret tevi, tu jau mums esi draugs, bet ir taču arī tādi, kas ir ienaidnieki, un viņiem tad mēs… To varētu saukt arī par sava veida “psihotrono profilaksi”, kas var izrādīties iedarbīga, ja tiek pareizi likta lietā…
Pamazām mēs nonākam līdz manas publikācijas otrajai daļai, kurā gribu runāt par mūsu pašu gatavību cīņai, un šoreiz es lieku uzsvaru tieši uz garīgo sagatavotību. Negribu nocienāt, protams, arī atbilstošās fiziskās formas nepieciešamību, tai pašā laikā nevar tomēr nemanīt, ka kara darbība arvien vairāk tiek robotizēta, to ne tuvu nevar salīdzināt ar tādu, kas bija pirms 100 gadiem; tie paši droni ar katru dienu karā ieņem arvien lielāku lomu, bet būt par dronu operatoru teorētiski var pat daļēji paralizēts invalīds, ja vien viņam ir drosme cīnīties un vēlme iznīcināt ienaidnieku. Lūk, te nu ir svarīgi, lai mūsu cīnītājiem neiestātos t.s. psiholoģiskais nogurums. TV intervijās, rādot ukraiņu karavīrus frontē, nereti diemžēl izskan tādi apgalvojumi: “Nu, cik ilgi var šaut uz cilvēkiem un vērot, kā viņu iekšējie orgāni tiek gabalos plosīti, es to vairs nevaru izturēt, man tas ir apriebies līdz galējam nelabumam…”. Pievērsiet uzmanību – šīs karotājs nesūdzas par aukstumu, mitrumu, grauzēju un kukaiņu klātbūtni, par nepietiekamu uzturu, par nespēju nomazgāties un civilizēti nokārtot dabiskās vajadzības…nē, tas viņam nešķiet būtiski, bet, lūk, viņam esot pretīgi skatīties, kā tiek sarauti gabalos ienaidnieka zaldāti, kas taču nāk, lai viņu pašu fiziski likvidētu. Ja tas būtu tikai viens cilvēks, tad varētu par to neuztraukties, diemžēl tādu gadījumu ir bez sava gala…te jau vairs nav tālu līdz t.s. Stokholmas sindromam, kad upuris jau sāk apraudāt un just līdzi varmākam, kas ir viņam uzbrucis. Un tad nav jābrīnās, ka ienaidnieks gūst virsroku! Un viņiem gan (ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem!) ukraiņu nemaz nav žēl, ja viņi pēc izdarītā šāviena reizēm kaut ko nožēlo, tad tikai to, ka “…bļaģ, tur bija trīs hoholi, pēc drona trieciena divi gar zemi, bet viens padla kaut kur tomēr aizrāpoja, un ja nu izdzīvos, nenosprāgs pidars gavņistijs”. Daudzi parašņiku karotāji nāk no cietuma vides, kur valda tāda “morāle”, kurā cilvēka dzīvībai nav absolūti nekādu vērtības! Un viņus uzveikt var tikai vienā veidā – atbildot ar tādu pašu, pat vēl lielāku nežēlību! A.Solžeņicins grāmatā “Gulaga arhipelāgs” apraksta gadījumu, kad ukraiņu politieslodzītie meklēja sakarus ar krievu kriminālistiem, lai kopīgi organizētu dumpi nometnē. Pēdējie sākumā uz to raudzījušies skeptiski: “Baltrocīši, uz ko jūs vispār esat spējīgi, jums jau rokas drebēs, kad būs jācīnās?”. Bet, kad ukraiņi pastāstīja, cik stukaču un cik vertuhaju viņi ir pa kluso jau likvidējuši, pie tam nevienu nav izdevies pieķert nozieguma vietā un par to notiesāt, krievu blatniju attieksme mainījās. “Mēs redzam, ka jūs gan fiziski, gan garīgi esat tādi paši kā mēs! Mēs esam gatavi ar jums stāties vienā cīņas ierindā!”, viņi svinīgi paziņoja. Lūk, tādiem ir jābūt arī mums, Latviešiem !!! Es pazīstu vienu pusi, kurš jau 2014.gadā, kad tas oficiāli nebija atļauts, bija devies cīnīties uz Ukrainu “Labējā sektora” rindās. Uz manu jautājumu, cik moskaļu viņš jau ir nošāvis, atbildēja: “Es neskaitīju, bet kāda gan tam nozīme? Lai cik viņu būtu, man tik un tā liksies par maz! Es nekad neuzskatīšu, ka nu jau pietiek, vairāk var nešaut!” (izcēlums mans – A.G.). Lūk, tieši tādiem filozofijai būtu jābūt jebkuras armijas cīnītājam, tad tā kļūs neuzvarama! Cīņas beigās vienmēr jādomā nevis par to, cik riebīgi bija vērot ienaidnieka karotāju bojāeju, bet gan – kāpēc es iznīcināju tikai 100, ja teorētiski varēju 200 ? Un, lai šāda filozofijas nostiprinātos, būtu jārūpējas visiem psihologiem un kapelāniem, kuru, cik es manu, ukraiņu armijā ir ne mazums. Tikai jautājums, ko gan viņi sludina? Vai gadījumā ne tieši pretējo – pacifismu pret ienaidnieku? Tādā gadījumā skaidrs, kam viņi patiesībā kalpo.
Psiholoģiski gataviem nepatīkamiem skatiem jābūt ne tikai karavīriem ierakumos, bet arī jebkuram ierindas cilvēkam. Teju katru darbdienu TV24 rāda J.Labuca un J.Slaidiņa reportāžas no Ukrainas, un katras pārraides sākumā parādās titri, kas brīdina par nepatīkamiem skatiem, bet ar to ir par maz, teju pirms katra demonstrētā video klipa izskan tas pats brīdinājums, un tad vēl atsevišķas detaļas bildēs tiek aizsegtas ar kvadrātiņiem. Ko mēs tādā veidā audzinām? Gļēvuļus un gara tizleņus! Ja viņi nespēj vērot nepatīkamus skatus TV ekrānā, ko viņi darīs, ja tādi (nedod Dievs, protams!) parādīsies tepat uz ielas? Kā viņi sniegs palīdzību ievainotam kaimiņam, radiniekam, ģimenes loceklim? Ne velti jebkura ķirurga, traumatologa, arī ginekologa…, principā teju jebkura mediķa pamatuzdevums ir spēt nekrist ģībonī, redzot asinis, saplosītu cilvēka miesu, salauztus kaulus…utt. Ja viņš uz to nespēj mierīgi noskatīties, ja viņu pārņem nelabums tādās reizēs, viņš nav derīgs savam amatam. Tas pats sakāms būtu arī par karotājiem. Un nevajag domāt, ka kāds jau piedzimst par Varoni vai pēkšņi par tādu pārvēršas, kad spiež situācija! Tādi gadījumi, ja arī ir, tad ārkārtīgi reti! Vairumā gadījumā par Varoņiem nepiedzimst, par tādiem izaug !!! Un jāsāk ir no mazumiņa! Jāpieradina cilvēkus nebaidīties no t.s. “nepatīkamiem skatiem”, uztvert tos kā rūgtu, bet neizbēgamu dzīves realitāti. Tagad, piemēram, “Degpunktā”, ja rāda kādu izkrītam pa logu (reizēm pat to nevēlas parādīt, tikai pasaka – diemžēl viņš beigās nenoturējās un nokrita, mēs jums to nerādīsim, lai saudzētu jūsu nervu sistēmu), nekad nerāda, kā upuris piezemējas, kur nu vēl zemē gulošās miesas atliekas un asiņu peļķi. Bet vajadzētu gan to rādīt visu līdz galam no A līdz Z, lai cilvēki būtu gatavi, ja viņiem pašiem nākas ar to saskarties realitātē! Ukrainā tagad burtiski katru dienu kādā no pilsētām (nereti arī vairākās uzreiz) kāda māja tiek sagrauta, kāda slimnīca uzspridzināta, kādā tirgus laukumā nokrīt raķetes… Un kas būtu, ja vairums ukraiņu tagad teiktu – vai, tur asinis, tur gaļas gabali pa zemi, tur salauzti kauli, tur mētājas norauta roka vai kāja… es nevaru uz to pat skatīties, kur nu vēl iet un mēģināt kādam palīdzēt! Par laimi, tā tas nav, viņi, protams, kā jebkurš cilvēks, pārdzīvo par notikušo, bet tai pašā laikā nekavējas novākt drupas, izvilkt no tām cietušos, sniegt viņiem nepieciešamo palīdzību – apturēt asiņošanu, ieģipsēt salauztos locekļus, nogādāt ievainotos slimnīcā, bet tos, kuru traumas bijušas pārāk smagas, lai varētu tikt savienojamas ar dzīvību – ar godu, cieņpilni apglabāt !!! Pieļauju ka tas ir vismaz daļēji tāpēc, ka viņus savulaik neinformēja tik “līdzjūtīgi” žurnaļugas, kuru pamatuzdevums bija nekādā ziņā nerādīt neko tādu, kas varētu traumēt nabaga skatītāju jutīgo nervu sistēmu !!! Un, sākoties karadarbībai Ukrainā, nekas mūsu medijos nav mainījies uz labo pusi, tieši otrādi – tagad ziņu diktori nereti pat baidās pateikt, ka šodienas medicīniskā laika prognoze ir nelabvēlīga, jo kādu no bailēm var ķert trieka, to izdzirdot. Vēl pirms 10 gadiem tā liktos pastulba anekdote, nu ir rūgta dzīves realitāte.
Noteikti jāpiemin arī transportlīdzekļu vadītāji, konkrēti, vilcienu mašīnisti, kurus arī visiem spēkiem mēģina pataisīt par gara tizleņiem. “Pasažieru vilciena” jeb “ViVi” runas vīrs Edgars Butāns, stāstot par kārtējo gadījumu, kad kāds tīšas vai netīšas rīcības rezultātā ticis sabraukts uz sliedēm, katrreiz neiztrūkstoši piemetina, ka mašīnistam tikšot sniegta visa nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība (dabiski, ka viņš tiek uzreiz noņemts no trases), ja vien viņš pats no tās neatteikšoties – zemteksts tāds, ka atteikties būtu vēl nepareizāk kā izvairīties no kovida potes pandēmijas laikā. Tad nu jājautā, vai ķirurgam arī pēc katras asiņainas operācijas veikšanas būtu jādod divu nedēļu atvaļinājums atspirgšanai? Es domāju, ka abu šo profesiju pārstāvjiem asinis un sakropļota miesas ir neatņemama viņu profesijas sastāvdaļa, ja viņi to redzēt nespēj, lai pārkvalificējas, piemēram, par tomātu audzētājiem vai floristiem!
Atcerēsimies, kas notika Ukrainā 2022.gadā (nav izslēgts kas tamlīdzīgs arī šobrīd, bet toreiz tā bija masveida parādība)! Kad civiliedzīvotāji vilcienos masveidā evakuējās uz Rietumukrainu, tālāk no karadarbības zonas, šos transporta līdzekļus nežēlīgi apšaudīja gan ienaidnieka aviācija, gan artilērija. Un ko darīja mašīnisti? Apturēja vilcienu, lika pasažieriem kāpt laukā un mēģināt slēpties ceļmalas grāvjos, krūmos, visur, kur vien bija tāda iespēja… Kad uzbrukums beidzās, pārbaudīja, cik ir kritušo, cik ievainoto, palīdzēja tiem, kam bija iespējams to izdarīt, un…turpināja ceļu, ja vien tas, protams, tehniski bija iespējams. Un atkal jāteic – cik labi, ka šiem cilvēciņiem savulaik pēc katra niecīgākā negadījuma netika piešķirts 2 nedēļu ilgs atvaļinājums “psiholoģiskā stāvokļa sakārtošanai”. Jo šādi apstrādāti ļautiņi tad nu teiktu – kāda vairs braukšana tālāk, man steidzīgi jādodas pie psihologa savest nervus kārtībā!
Tātad, dārgie tautieši, es ceru, ka jūs sapratāt, cik svarīgi ir būt, pirmkārt, garīgi gataviem ārkārtas situācijai, nekrist panikā, bet drosmīgi stāties pretī visiem izaicinājumiem, kas mūs varētu sagaidīt! Un vienmēr paturēt prātā parupjo, bet trāpīgo sakāmvārdu: “Kad nāks citi, lielāki sūdi, šie sīkumi ātri aizmirsīsies!”. Vēl var atgādināt tā paša Solžeņicina rakstīto, ka, lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet Gulagā pašnāvību skaits bija vidēji jūtami zemāks kā starp brīvībā esošajiem. Varbūt tas bija tāpēc, ka nereti, tiesājot “tautas ienaidniekus”, izskanēja ciniskas replikas – tie, kam netiks piespriesta pakāršana, paši pakārsies, redzot, kādos apstākļos nolemta viņu eksistence. Un tad šos cilvēkus pārņēma spīts, un viņi nosprieda: “Nē! To jūs nesagaidīsiet! Lai cik mums būs grūti, bet mēs izdzīvosim! Jūs paši nosprāgsiet, bet mūs beigtus neredzēsiet!”. Dažam labam cilvēciņam, kuram ziemā saulīte nespīd pietiekami ilgi un spoži, un tāpēc jāskrien pēc palīdzības uz durku, tiešām par svētību nāktu padzīvot kara apstākļos, lai saprastu, kas ir reāla traģēdija un tiešām nopietnas problēmas dzīvē !!!
PAR DROSMĪGU, GARĀ UN MIESĀ IZTURĪGU TAUTU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
15.12.2024. Aivars Gedroics
Pēdējā laikā visā Eiropā arvien plašāk izskan drūmas prognozes - par spīti tam, ka gandrīz visas Eiropas valstis tagad atrodas “zem drošā NATO lietussarga”, nav nekādas garantijas, ka kādu no tām tomēr nesadomā paņemt uz zoba Austrumu brūnais lācis, proti, putins vai jebkurš cits, kas tobrīd valdīs krievijā, var nolemt pamēģināt piesaistīt savai arvien augošajai impērijai kādu gabaliņu no kaimiņvalsts, ne jau tāpēc, ka tai trūktu teritorijas vai derīgo izrakteņu, kā pareizi TV intervijā nesen minēja no Latvijas uz paRašu aizbēgušais okupants Mamikins, “tā visa mums pašiem pietiek”; nē, mērķis ir parādīt savu varu noteikt kārtību pasaulē un to, ko sākumā uztvēra kā putina amizanti izteiktu jociņu skolnieciņam: “…krievijas robežas nekad un nekur nebeidzas!”. Tad nu Rietumos pašlaik izskan dažādas idejas, kā vislabāk jau laikus šādai situācijai sagatavoties, atceroties jau no Senās Romas laikiem nākušo parunu: “Gribi mieru, sāc gatavoties karam!”. Protams, tiek runāts gan par to, ka jāsāk beidzot pietiekamā daudzumā aktīvi ražot jaunus, modernus ieročus, gan arī par to, ka katram iedzīvotājam jāsagatavo sev t.s. “krīzes soma” ar nebojājošos pārtiku un pirmās nepieciešamības higiēnas precēm, ko varētu izmantot, ja pēkšņi negaidīti nākas uz dažām dienām (acīmredzot cerot, ka vēlāk, kā to bieži vien rāda populārās grāvejfilmās, ierodas kāds SuperVaronis vai palīgi no Kosmosa un momentā visas problēmas atrisina) pamest savu ierasto dzīves vietu. Arī mums varturi skandina apmēram to pašu – pārbaudiet, vai jums ir kabatas lukturītis, sērkociņi, rezerves apakšveļa, tualetes papīrs…utt. Ja ar to viss kārtībā, tad gan jau visas krīzes pārdzīvosim, un nekāda okupāciju mums neskādēs…
Taču es gan aicinātu tam visas pieiet nopietnāk! No kā visvairāk mums var draudēt briesmas gadījumā, ja no austošās Saules puses pēkšņi parādās zaļi cilvēciņi tankos vai pat bez tiem? Es domāju, atbilde nav ilgi jāmeklē – no šeit esošās 5.kolonnas, un skaidrs, ka, jo tuvāk Austrumu robežai, jo tā ir plašāka un nekaunīgāka. Tagad, aizliedzot publiski atbalstīt KF agresiju Ukrainā, mēs viņus it kā esam apklusinājuši, taču tas ir iluzors miers, līdzībās runājot, ja vulkāns nekūp, tas nenozīmē, ka tā iekšienē negruzd lava, tikai mēs to neredzam. Savā absolūtajā vairumā viņi uzskatus nav mainījuši, tikai kļuvusi viltīgāki, rafinētāki, bet tieši tāpēc arī vēl bīstamāki. Atcerieties, ka patiesi bīstams suns uz viņa teritorijā ieklīdušu svešinieku nerej, bet zibenīgi lec virsū un kož dziļi un sāpīgi, labi, ja vēl viņam neizdodas pārkost vēnu vai artēriju… Lūk, tā arī mūsējie putinisti patlaban klusē, bet, kad būs viņu stunda situsi, viņi daudz nerunās, viņi vienkārši šaus uz mums gan no priekšas, gan pakaļas… Un, ja mums nebūs, ar ko šaut pretī, ja vēl mēs savas muļķības pēc būsim savam kaimiņam, kurš citādi ir lāga vīrs, tikai krievijas tv ik pa laikam slepeni skatās, izpļāpājuši, ko mēs paši gribam darīt gadījumā, “ja nu kas”, kur mums glabājas tas un kur šitas… nu, tad ziniet, ka mūsu sakāve un varbūt pat pilnīga iznīcība būs nenovēršama… Ar to es negribu teikt, ka pilnībā jāizslēdz saskare ar hutina gaidītājiem, nē, tieši otrādi, ar viņiem varbūt pat vajag šad tad pakontaktēties, bet ar pilnīgi pretēju mērķi – nevis par sevi kaut ko stāstīt, bet maksimāli censties izspiest kaut ko no viņiem, sak, Saša, nu atzīsties, tev tak vismaz divstobrene ir, ko likt lietā, kad Vovans nāks mūs no naciķiem atbrīvot, vai ne? Pie šņabja glāzes, kā zināms, mēles viegli raisās un tīri nemanot izlec laukā tas, ko skaidrā prātā nekad nevienam neizpaustu.
Un iegūtā informācija tad nu ir sev kārtīgi jāpiefiksē, kā arī jāinformē par to drošības iestādes (uz tām arī pašām nevar droši paļauties, bet nu tas ir temats citam rakstam). Ne velti ir dzirdēta tāda paruna, ka tas, kurš ir labi informēts, ir vienlaikus arī gana labi apbruņots. Ja nu beigās izrādīsies, ka tā ir bijusi vien tukšā lielība, lai – labāk savu ienaidnieku pārvērtēt, nekā to noniecināt un uzskatīt par gļēvāku un stulbāku, nekā viņš ir patiesībā. Līdzīgi kā zemniekam, zinot, ka netālu krūmos mitinās vilks, jābūt gatavam, ka tas uzbruks viņa aitām, un jāpagūst plēsoņa likvidēt, pirms tas ir sācis plosīt viņa ganāmpulku, mums jābūt gataviem atvairīt potenciālo 5.kolonnas uzbrukumu. Starp citu, šos ļautiņus var arī apgādāt ar viltus ziņām, proti, pateikt, ka tur un tur (kur patiesībā nekā nav) ir paslēpts milzīgs daudzums ieroču, un mūsu zemessargi tos nekavējoties laidīs darbā, ja nu kas…nē, ne jau pret tevi, tu jau mums esi draugs, bet ir taču arī tādi, kas ir ienaidnieki, un viņiem tad mēs… To varētu saukt arī par sava veida “psihotrono profilaksi”, kas var izrādīties iedarbīga, ja tiek pareizi likta lietā…
Pamazām mēs nonākam līdz manas publikācijas otrajai daļai, kurā gribu runāt par mūsu pašu gatavību cīņai, un šoreiz es lieku uzsvaru tieši uz garīgo sagatavotību. Negribu nocienāt, protams, arī atbilstošās fiziskās formas nepieciešamību, tai pašā laikā nevar tomēr nemanīt, ka kara darbība arvien vairāk tiek robotizēta, to ne tuvu nevar salīdzināt ar tādu, kas bija pirms 100 gadiem; tie paši droni ar katru dienu karā ieņem arvien lielāku lomu, bet būt par dronu operatoru teorētiski var pat daļēji paralizēts invalīds, ja vien viņam ir drosme cīnīties un vēlme iznīcināt ienaidnieku. Lūk, te nu ir svarīgi, lai mūsu cīnītājiem neiestātos t.s. psiholoģiskais nogurums. TV intervijās, rādot ukraiņu karavīrus frontē, nereti diemžēl izskan tādi apgalvojumi: “Nu, cik ilgi var šaut uz cilvēkiem un vērot, kā viņu iekšējie orgāni tiek gabalos plosīti, es to vairs nevaru izturēt, man tas ir apriebies līdz galējam nelabumam…”. Pievērsiet uzmanību – šīs karotājs nesūdzas par aukstumu, mitrumu, grauzēju un kukaiņu klātbūtni, par nepietiekamu uzturu, par nespēju nomazgāties un civilizēti nokārtot dabiskās vajadzības…nē, tas viņam nešķiet būtiski, bet, lūk, viņam esot pretīgi skatīties, kā tiek sarauti gabalos ienaidnieka zaldāti, kas taču nāk, lai viņu pašu fiziski likvidētu. Ja tas būtu tikai viens cilvēks, tad varētu par to neuztraukties, diemžēl tādu gadījumu ir bez sava gala…te jau vairs nav tālu līdz t.s. Stokholmas sindromam, kad upuris jau sāk apraudāt un just līdzi varmākam, kas ir viņam uzbrucis. Un tad nav jābrīnās, ka ienaidnieks gūst virsroku! Un viņiem gan (ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem!) ukraiņu nemaz nav žēl, ja viņi pēc izdarītā šāviena reizēm kaut ko nožēlo, tad tikai to, ka “…bļaģ, tur bija trīs hoholi, pēc drona trieciena divi gar zemi, bet viens padla kaut kur tomēr aizrāpoja, un ja nu izdzīvos, nenosprāgs pidars gavņistijs”. Daudzi parašņiku karotāji nāk no cietuma vides, kur valda tāda “morāle”, kurā cilvēka dzīvībai nav absolūti nekādu vērtības! Un viņus uzveikt var tikai vienā veidā – atbildot ar tādu pašu, pat vēl lielāku nežēlību! A.Solžeņicins grāmatā “Gulaga arhipelāgs” apraksta gadījumu, kad ukraiņu politieslodzītie meklēja sakarus ar krievu kriminālistiem, lai kopīgi organizētu dumpi nometnē. Pēdējie sākumā uz to raudzījušies skeptiski: “Baltrocīši, uz ko jūs vispār esat spējīgi, jums jau rokas drebēs, kad būs jācīnās?”. Bet, kad ukraiņi pastāstīja, cik stukaču un cik vertuhaju viņi ir pa kluso jau likvidējuši, pie tam nevienu nav izdevies pieķert nozieguma vietā un par to notiesāt, krievu blatniju attieksme mainījās. “Mēs redzam, ka jūs gan fiziski, gan garīgi esat tādi paši kā mēs! Mēs esam gatavi ar jums stāties vienā cīņas ierindā!”, viņi svinīgi paziņoja. Lūk, tādiem ir jābūt arī mums, Latviešiem !!! Es pazīstu vienu pusi, kurš jau 2014.gadā, kad tas oficiāli nebija atļauts, bija devies cīnīties uz Ukrainu “Labējā sektora” rindās. Uz manu jautājumu, cik moskaļu viņš jau ir nošāvis, atbildēja: “Es neskaitīju, bet kāda gan tam nozīme? Lai cik viņu būtu, man tik un tā liksies par maz! Es nekad neuzskatīšu, ka nu jau pietiek, vairāk var nešaut!” (izcēlums mans – A.G.). Lūk, tieši tādiem filozofijai būtu jābūt jebkuras armijas cīnītājam, tad tā kļūs neuzvarama! Cīņas beigās vienmēr jādomā nevis par to, cik riebīgi bija vērot ienaidnieka karotāju bojāeju, bet gan – kāpēc es iznīcināju tikai 100, ja teorētiski varēju 200 ? Un, lai šāda filozofijas nostiprinātos, būtu jārūpējas visiem psihologiem un kapelāniem, kuru, cik es manu, ukraiņu armijā ir ne mazums. Tikai jautājums, ko gan viņi sludina? Vai gadījumā ne tieši pretējo – pacifismu pret ienaidnieku? Tādā gadījumā skaidrs, kam viņi patiesībā kalpo.
Psiholoģiski gataviem nepatīkamiem skatiem jābūt ne tikai karavīriem ierakumos, bet arī jebkuram ierindas cilvēkam. Teju katru darbdienu TV24 rāda J.Labuca un J.Slaidiņa reportāžas no Ukrainas, un katras pārraides sākumā parādās titri, kas brīdina par nepatīkamiem skatiem, bet ar to ir par maz, teju pirms katra demonstrētā video klipa izskan tas pats brīdinājums, un tad vēl atsevišķas detaļas bildēs tiek aizsegtas ar kvadrātiņiem. Ko mēs tādā veidā audzinām? Gļēvuļus un gara tizleņus! Ja viņi nespēj vērot nepatīkamus skatus TV ekrānā, ko viņi darīs, ja tādi (nedod Dievs, protams!) parādīsies tepat uz ielas? Kā viņi sniegs palīdzību ievainotam kaimiņam, radiniekam, ģimenes loceklim? Ne velti jebkura ķirurga, traumatologa, arī ginekologa…, principā teju jebkura mediķa pamatuzdevums ir spēt nekrist ģībonī, redzot asinis, saplosītu cilvēka miesu, salauztus kaulus…utt. Ja viņš uz to nespēj mierīgi noskatīties, ja viņu pārņem nelabums tādās reizēs, viņš nav derīgs savam amatam. Tas pats sakāms būtu arī par karotājiem. Un nevajag domāt, ka kāds jau piedzimst par Varoni vai pēkšņi par tādu pārvēršas, kad spiež situācija! Tādi gadījumi, ja arī ir, tad ārkārtīgi reti! Vairumā gadījumā par Varoņiem nepiedzimst, par tādiem izaug !!! Un jāsāk ir no mazumiņa! Jāpieradina cilvēkus nebaidīties no t.s. “nepatīkamiem skatiem”, uztvert tos kā rūgtu, bet neizbēgamu dzīves realitāti. Tagad, piemēram, “Degpunktā”, ja rāda kādu izkrītam pa logu (reizēm pat to nevēlas parādīt, tikai pasaka – diemžēl viņš beigās nenoturējās un nokrita, mēs jums to nerādīsim, lai saudzētu jūsu nervu sistēmu), nekad nerāda, kā upuris piezemējas, kur nu vēl zemē gulošās miesas atliekas un asiņu peļķi. Bet vajadzētu gan to rādīt visu līdz galam no A līdz Z, lai cilvēki būtu gatavi, ja viņiem pašiem nākas ar to saskarties realitātē! Ukrainā tagad burtiski katru dienu kādā no pilsētām (nereti arī vairākās uzreiz) kāda māja tiek sagrauta, kāda slimnīca uzspridzināta, kādā tirgus laukumā nokrīt raķetes… Un kas būtu, ja vairums ukraiņu tagad teiktu – vai, tur asinis, tur gaļas gabali pa zemi, tur salauzti kauli, tur mētājas norauta roka vai kāja… es nevaru uz to pat skatīties, kur nu vēl iet un mēģināt kādam palīdzēt! Par laimi, tā tas nav, viņi, protams, kā jebkurš cilvēks, pārdzīvo par notikušo, bet tai pašā laikā nekavējas novākt drupas, izvilkt no tām cietušos, sniegt viņiem nepieciešamo palīdzību – apturēt asiņošanu, ieģipsēt salauztos locekļus, nogādāt ievainotos slimnīcā, bet tos, kuru traumas bijušas pārāk smagas, lai varētu tikt savienojamas ar dzīvību – ar godu, cieņpilni apglabāt !!! Pieļauju ka tas ir vismaz daļēji tāpēc, ka viņus savulaik neinformēja tik “līdzjūtīgi” žurnaļugas, kuru pamatuzdevums bija nekādā ziņā nerādīt neko tādu, kas varētu traumēt nabaga skatītāju jutīgo nervu sistēmu !!! Un, sākoties karadarbībai Ukrainā, nekas mūsu medijos nav mainījies uz labo pusi, tieši otrādi – tagad ziņu diktori nereti pat baidās pateikt, ka šodienas medicīniskā laika prognoze ir nelabvēlīga, jo kādu no bailēm var ķert trieka, to izdzirdot. Vēl pirms 10 gadiem tā liktos pastulba anekdote, nu ir rūgta dzīves realitāte.
Noteikti jāpiemin arī transportlīdzekļu vadītāji, konkrēti, vilcienu mašīnisti, kurus arī visiem spēkiem mēģina pataisīt par gara tizleņiem. “Pasažieru vilciena” jeb “ViVi” runas vīrs Edgars Butāns, stāstot par kārtējo gadījumu, kad kāds tīšas vai netīšas rīcības rezultātā ticis sabraukts uz sliedēm, katrreiz neiztrūkstoši piemetina, ka mašīnistam tikšot sniegta visa nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība (dabiski, ka viņš tiek uzreiz noņemts no trases), ja vien viņš pats no tās neatteikšoties – zemteksts tāds, ka atteikties būtu vēl nepareizāk kā izvairīties no kovida potes pandēmijas laikā. Tad nu jājautā, vai ķirurgam arī pēc katras asiņainas operācijas veikšanas būtu jādod divu nedēļu atvaļinājums atspirgšanai? Es domāju, ka abu šo profesiju pārstāvjiem asinis un sakropļota miesas ir neatņemama viņu profesijas sastāvdaļa, ja viņi to redzēt nespēj, lai pārkvalificējas, piemēram, par tomātu audzētājiem vai floristiem!
Atcerēsimies, kas notika Ukrainā 2022.gadā (nav izslēgts kas tamlīdzīgs arī šobrīd, bet toreiz tā bija masveida parādība)! Kad civiliedzīvotāji vilcienos masveidā evakuējās uz Rietumukrainu, tālāk no karadarbības zonas, šos transporta līdzekļus nežēlīgi apšaudīja gan ienaidnieka aviācija, gan artilērija. Un ko darīja mašīnisti? Apturēja vilcienu, lika pasažieriem kāpt laukā un mēģināt slēpties ceļmalas grāvjos, krūmos, visur, kur vien bija tāda iespēja… Kad uzbrukums beidzās, pārbaudīja, cik ir kritušo, cik ievainoto, palīdzēja tiem, kam bija iespējams to izdarīt, un…turpināja ceļu, ja vien tas, protams, tehniski bija iespējams. Un atkal jāteic – cik labi, ka šiem cilvēciņiem savulaik pēc katra niecīgākā negadījuma netika piešķirts 2 nedēļu ilgs atvaļinājums “psiholoģiskā stāvokļa sakārtošanai”. Jo šādi apstrādāti ļautiņi tad nu teiktu – kāda vairs braukšana tālāk, man steidzīgi jādodas pie psihologa savest nervus kārtībā!
Tātad, dārgie tautieši, es ceru, ka jūs sapratāt, cik svarīgi ir būt, pirmkārt, garīgi gataviem ārkārtas situācijai, nekrist panikā, bet drosmīgi stāties pretī visiem izaicinājumiem, kas mūs varētu sagaidīt! Un vienmēr paturēt prātā parupjo, bet trāpīgo sakāmvārdu: “Kad nāks citi, lielāki sūdi, šie sīkumi ātri aizmirsīsies!”. Vēl var atgādināt tā paša Solžeņicina rakstīto, ka, lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet Gulagā pašnāvību skaits bija vidēji jūtami zemāks kā starp brīvībā esošajiem. Varbūt tas bija tāpēc, ka nereti, tiesājot “tautas ienaidniekus”, izskanēja ciniskas replikas – tie, kam netiks piespriesta pakāršana, paši pakārsies, redzot, kādos apstākļos nolemta viņu eksistence. Un tad šos cilvēkus pārņēma spīts, un viņi nosprieda: “Nē! To jūs nesagaidīsiet! Lai cik mums būs grūti, bet mēs izdzīvosim! Jūs paši nosprāgsiet, bet mūs beigtus neredzēsiet!”. Dažam labam cilvēciņam, kuram ziemā saulīte nespīd pietiekami ilgi un spoži, un tāpēc jāskrien pēc palīdzības uz durku, tiešām par svētību nāktu padzīvot kara apstākļos, lai saprastu, kas ir reāla traģēdija un tiešām nopietnas problēmas dzīvē !!!
PAR DROSMĪGU, GARĀ UN MIESĀ IZTURĪGU TAUTU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
15.12.2024. Aivars Gedroics
14. Decembris 2024
"Straumē" ir daudz elementu, lai tā varētu būt laba filma, tomēr komerciālā dramaturģija, manuprāt, neļauj pacelties līdz mākslas līmenim.
lieta, kas vienmēr ir priekšplānā, lai ko es skatītos: tas, kā tiek strādāts ar manu uzmanību. un lielākā daļa scenāristu strādā veidos, kas man nešķiet cieņpilni, kas man šķiet manipulatīva horeogrāfēšana, un tāpēc rada niknumu.
lieta, kas vienmēr ir priekšplānā, lai ko es skatītos: tas, kā tiek strādāts ar manu uzmanību. un lielākā daļa scenāristu strādā veidos, kas man nešķiet cieņpilni, kas man šķiet manipulatīva horeogrāfēšana, un tāpēc rada niknumu.