![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Varētu iedot MI uzdevumu vizualizēt gleznā, kā varētu izskatīties Mākslīgā Intelekta akts.
24. Aprīlis 2024
23. Aprīlis 2024
22. Aprīlis 2024
Nupat konstatēju, ka Billie Eilish "happier than ever" beigas man totāli asociējas ar Radiohead "karma police" beigām un attiecīgi es intuitīvi gaidu, ka pēc tam skanēs "fitter happier" & that makes me happier than ever
Ap šo datumu mēs ar klasi aizbraucām uz Beberbeķiem nodžumīt. Bija +28. Kaut kāds 91. gads, šķiet.
20 GADI EIROVERDZĪBĀ
2024.gada 1.maijā aprit 20 gadi, kopš tika likvidēta Latvijas Republikas neatkarība, iekļaujot to cionistu-masonu-pederastu mafijas izveidotajā Eiropas Savienībā. Mūsu pērkamie saziņas līdzekļi nepārtraukti skandina, ka ar to Latvijas valstiskums esot tikai stiprināts, ka, pateicoties dalībai ES un NATO (par pēdējo esmu ar mieru vēl diskutēt) esam tik droši kā vēl nekad. Tas nav nekas jauns. Līdzīgā veidā makaronus uz ausīm mums karināja jau 1940.gadā, mēģinot iestāstīt, ka iestāšanās PSRS mums nekādā veidā nekaitēšot, sadarbība ar “brālīgajām republikām” stiprināšot mūsu ekonomiku, bet drosmīgā Padomju armija mūs sargāšot no varbūtējā “ļauno fašistu” uzbrukuma… Vēlāk daudzus no šiem žurnaļugām, kas nupat vēl bija kaismīgi slavējuši Ulmani, bet nu metās laizīt pakaļu Staļinam, okupācijas vara apcietināja, izveda uz Sibīriju un vai nu nomērdēja tur badā vai uzreiz likvidēja. Tā teikt, “moris savu bija izdarījis, nu bija laiks no viņa atbrīvoties”. Šos faktus vairums latviešu, protams, labi zina, es tikai vēlējos atgādināt senos (bet varbūt tomēr visai nesenos?) notikumus, lai mēs tos vēlreiz atcerētos un mēģinātu vilkt paralēles ar mūsdienām.
Jā, protams, ES nav burtiski nokopēta PSRS, šo to jaunās impērijas veidotāji bija mācījušies no veca režīma kļūdām; viņi, piemēram, neaizliedza mūsu karogu, himnu, ģerboni, formāli saglabāja mūsu valstiskumu un pagaidām vēl nav deklarējuši ES kā unitāru, vienotu valstisku veidojumu (lai gan aktīvie, radikālie sorosīti, piemēram, tādi kā Klubs “Māja” uz to regulāri aicina ne vien Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā). Pagaidām vēl šo to mēs varam lemt arī patstāvīgi, nesaskaņojot ar ES vadību Briselē (šī patstāvība gan regulāri tiek grauta un ar katru gadu sašaurināta). Tomēr vismaz es, dzīvojot ES impērijā, jūtos kā stikla burkā, kurā gaisa kļūst ar katru stundu arvien mazāk, bet ogļskābās gāzes daudzums pieaug, un nav vairs tālu tas mirklis, kad būs jākrīt ģībonī, bet pēc tam arī komā. Sevišķi tas attiecas uz jautājumiem, kas skar t.s. seksuālās minoritātes (arī transpersonas) un laimes meklētājus – imigrantus. Latvju Patrioti jau pirms gadiem 25 brīdināja, ka, esot ES sastāvā, viendzimuma attiecībām visās dalībvalstīs būs jāpiešķir tāds pat statuss kā normālām laulībām, bet imigrantus nāksies “brālīgi” sadalīt uz galviņām. Patlaban mēs esam viena soļa attālumā no šīs sātaniskās idejas realizēšanas dzīvē, to redz un saprot katrs, kurs seko politiskajām norisēm ES iekšienē.
Viens otrs varbūt iebildīs – nu nav jau tik traki, ES dod naudu ceļu remontiem, maksā zemniekiem subsīdijas, skat, kādu “Ŗail Baltic” ir izplānojuši uzcelt. Uz to es varu atbildēt šādi: “Labāk lai es eju (braucu) pa dubļainu grants ceļu, nevis asfaltu, bet toties zinu, ka pa to nebradās svešo ieklīdeņu netīrās, sūdainās ķepas”. Ne jau mūsu labā cenšas tie šoseju būvnieki, bet paši savā labā, lai viņiem būtu ērtāk pārvietoties pa mūsu teritoriju un ievest Latvijā arvien jaunus imigrantu pūļus, kuru jau tāpat netrūkst (par ukraiņu bēgļiem šoreiz nerunāsim – tas ir atsevišķs jautājums). Tieši to pašu var teikt par bēdīgi slaveno “Rail Baltic” – mums tāds ātrgaitas dzelzceļš 100 gadu nav bijis vajadzīgs un vēl vismaz tikpat bez tā mēs iztiktu, taču ES globalizatoriem gan tas nepieciešams kā kārtējais “čeks” pohu nomocītam narkomānam. Robežas starp valstīm taču likvidētas (viens no smagākajiem eirokosmopolītu pastrādātajiem noziegumiem), nu vajag maksimāli paātrināt tautu un rasu sajaukšanos, līdzīgi kā to dara ķīmiķis, saberot dažādas vielas mēģenē un intensīvi kratot trauku, lai ātrāk tās sajauktos savā starpā un sāktos viņam vēlamā reakcija.
Kas attiecas uz zemniekiem, tad domāju, ka vairums labprāt atteiktos no subsīdijām, pretī saņemot rīcības brīvību, kā rīkoties ar saviem lopiem - kādus “rotājumus” likt vai nelikt viņiem ausīs, kur un kā tos drīkst kaut, cik bieži izvest mēslus no kūts, kur tos pēc tam glabāt…utt., utjp. Vārdu sakot, ES prasības kļūst arvien birokrātiskākas un bezjēdzīgākas, bet tik un tā subsīdiju apjoms mums ir krietni mazāks kā Rietumeiropas valstīs. Ja es būtu Latvju zemnieks, sen jau būtu ES ar visām viņu prasībām aizsūtījis “pie krievu kuģa”, bet viņu subsīdijas novēlējis iebāzt pašiem sev pakaļā! Es labāk izvēlētos varbūt trūcīgāku, taču ne no viena neatkarīgu, brīvu dzīvesveidu. Par to postu, ko sagādā no citām ES dalībvalstīm ievestā lētā pārtika, es jau vispār klusēju.
Apgalvojums, ka ES mūs sargājot no PaRašas iebrukuma un ietekmes, ir pilnīgākais mīts. Pat pēc visiem zināmajiem bēdīgi slavenajiem 2022.gada 24.februāra notikumiem ES turpina ar šo veidojumu “taisīt rebes”, sankcijas ir maznozīmīgas un formālas. ES valstu vairums joprojām uzstāj uz nepieciešamību importēt “asiņainos” graudus un pretējā virzienā tranzītā eksportēt militārajām vajadzībām izmantojamo mangāna rūdu. Rindas uz robežas krievijas virzienā nemazinās, arvien pat pieaug, tieši uz tranzīta rēķina no ES un arī citām Eiropas valstīm (piem., Serbijas), kas pagaidām vēl nav iekļautas šai veidojumā. Pilnīga robežas slēgšana ar PaRašu šinī kontekstā šobrīd šķiet tikpat nereāla kā ekskursija kosmosa kuģī uz Marsu. ES valstis pat negrib dot savu bruņojumu Ukrainai, palīdzot tai cīnīties ar agresoru, kāds gan pamats cerēt, ka tās palīdzēs mums ar saviem karavīriem gadījumā, ja Hutins nolems pārbaudīt NATO 5.panta “reālo stiprību”? Toties pamācīt mūs, kā pareizi jāmīl nacionālās un seksuālās minoritātes, ES allaž ir gatava. Nu nācis modē arī šizofrēniskais “zaļais kurss” ar iekšdedzes dzinēju mākslīgo un piena-gaļas lopu dabīgo atgāzu ierobežošanas plāniem, sevišķi idiotiski tas vērtējams kontekstā ar notiekošo Ukrainā, kur vienas Himars vai Iskander raķetes sprādziens rada tādu piesārņojumu, ko neviena auto dzinējs neradīs, strādājot gadu bez pārtraukuma, bet neviens nabaga lopiņš nepiepukās pa visu savu gana īso mūžu. Turklāt, ne Amerikā, ne Āzijā, ne Āfrikā neviena valsts nekādu “zaļo kursu” pildīt pat nedomā, bet par ES iedzīvotājiem vienkārši ciniski ņirgājas.
Par ES “ēnas pusēm” varētu rakstīt vēl desmitiem lappušu, bet nedomāju, ka ir vērts to darīt. Kam galvā ir smadzenes, tas tāpat sen jau visu ir sapratis, kam to nav – tik un tā neko nesapratīs. Vienīgi varu ne bez lepnuma atzīmēt, ka pats jau pirms teju 30 gadiem sapratu ES prettautisko dabu un Latvijas nevēlamību atrasties tajā, mans raksts “Nepārdosim Latviju ne Austrumiem, ne Rietumiem” par šo tēmu tika publicēts “Lauku Avīzes” 1997.gada 4.marta numurā, faktiski ar to es sāku savu publisko politisko darbību. Mana publikācija tapa uz toreizējā ārlietu ministra, vēlāk pedofīlijā apsūdzētā Valža Birkava aicinājumu izteikt savas domas, kādu ceļu Latvijai iet – stāties ES vai turēties savrup, es, protams, biju par pēdējo variantu. Tas bija mans pirmais un teju vai pēdējais mēģinājums publiski kritizēt ES, vēlāk šādas iespējas tika arvien sašaurinātas. Pret ES noskaņotus rakstus teju neviens no “lielajiem” laikrakstiem neiespieda, ES kritiķiem “bāza ciet muti” pidara Streipa vadītajā “(Ne)brīvajā mikrofonā”. Sevišķi tas bija izjūtams pirms 2003.gadā plānotā referenduma, kad radio un TV uzstājās tikai un vienīgi “eirofani”, nereti ciniski apgalvojot, ka varētu jau pasaukt kādu eiroskeptiķi, bet to Latvijā tikpat kā neesot. Izņēmuma gadījumā dažreiz pasauca kā opozicionāru cilvēciņu, kurš nebija pārāk gudrs un turklāt acīmredzami promaskaviski orientēts, piemēram, radio “PIK” īpašnieks okupants Jurijs Žuravļovs, lai ļaudis klausās un secina – re, tikai tādi kā viņš negrib Latvijas atrašanos ES ! No Saeimas deputātiem praktiski neviens nebija pret Latvijas dalību ES, sākot ar “Saskaņu” un beidzot ar “TunB/LNNK”. Pie šādiem apstākļiem, godīgi sakot, ir jābrīnās, ka apmēram 1/3 referenduma dalībnieku tomēr nobalsoja pret Latvijas stāšanos ES. Absolūtais vairums t.s. eiroskeptisko organizāciju ar to faktiski atzina savu sakāvi un pārtrauca jebkādu politisko darbību šķēršļu likšanā Latvijas integrācijai “brālīgo tautu saimē Nr.2”.
Visu šo augstāk minēto iemeslu dēļ es neuzskatīju toreiz un neuzskatu tagad Latvijas atrašanos ES par leģitīmu, pat, ja mēs pieņemam, ka referendums noritēja godīgi un nekādas krāpšanās tajā nebija. Viens gan ir acīmredzams – nebija godīgas sacensības priekšvēlēšanu aģitācijas laikā! Mans protests pret šo neleģitimitāti izpaudās kā absolūta ES parlamenta vēlēšanu ignorēšana, uz ko es aicināju savā publikācijā 2004.gadā (https://spoki.lv/tribine/Ari-sogad-sit
Kā nepatīkams pārsteigums man bija fakts, ka Latvju Patriote Liene Apine, laikam sava priekšnieka, ilggadējā darba devēja Aleksandra Kiršteina (Sļivkina) pierunāta, šogad piekrita kandidēt uz ES parlamentu. Domāju, ka tā ir smaga kļūda, ko šī gudrā sieviete drīz vien sapratīs. Ne mazāko izredžu reāli iekļūt šai iestādījumā Lienei un viņas saraksta biedriem nav, toties reputāciju gan sev ir tādejādi pamatīgi sabojājusi. Tagad Kiršteiniņš-Sļivkiniņš liekulīgi gaužas savos rakstos “…ne par tādu ES mēs savulaik sapņojām”. Es personīgi vispār nekad NE PAR KĀDU “ES” nesapņoju, bet šis darbonis gan savulaik “ar putām uz lūpām” aicināja visu likumdošanu pakārtot ES prasībām, nevienā punktā no tām neatkāpjoties, jo citādi mēs “palikšot ārpusē”, un tad mums būšot beigas. Šādus uzskatus Sašiņš proponēja, vēl būdams LNNK biedrs (sauklis “Tauta-Zeme-Valsts” ir paņemts no turienes), unisonā ar kolēģiem no “LC”. Par to es savulaik rakstīju publikācijā “Kāpēc es neticu Kiršteinam?”(http://klab.lv/users/aivar
Tāpēc neņem, lūdzu, ļaunā, Liene, bet nebalsošu es par tevi un tavu sarakstu, un citus arī aicināšu to nedarīt! Un, kas attiecas uz ES, tad ir divi varianti, kā no tās tikt vaļā: 1) izstāties pēc Lielbritānijas parauga 2) likvidēt šo veidojumu kā tādu. Man personīgi variants Nr.2 liekas reālāk īstenojams. Nav mums vajadzīga ne “ES “ rietumos, ne PaRaša austrumos, kā mēdz teikt disidents Boriss Stomahins: «чума на оба ваших дома» (“lai mēris nāk pār abām jūsu mājām”)!
PAR NEATKARĪGU LATVIJU ĀRPUS VISA VEIDA SAVIENĪBAM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
22.04.2024. Aivars Gedroics
2024.gada 1.maijā aprit 20 gadi, kopš tika likvidēta Latvijas Republikas neatkarība, iekļaujot to cionistu-masonu-pederastu mafijas izveidotajā Eiropas Savienībā. Mūsu pērkamie saziņas līdzekļi nepārtraukti skandina, ka ar to Latvijas valstiskums esot tikai stiprināts, ka, pateicoties dalībai ES un NATO (par pēdējo esmu ar mieru vēl diskutēt) esam tik droši kā vēl nekad. Tas nav nekas jauns. Līdzīgā veidā makaronus uz ausīm mums karināja jau 1940.gadā, mēģinot iestāstīt, ka iestāšanās PSRS mums nekādā veidā nekaitēšot, sadarbība ar “brālīgajām republikām” stiprināšot mūsu ekonomiku, bet drosmīgā Padomju armija mūs sargāšot no varbūtējā “ļauno fašistu” uzbrukuma… Vēlāk daudzus no šiem žurnaļugām, kas nupat vēl bija kaismīgi slavējuši Ulmani, bet nu metās laizīt pakaļu Staļinam, okupācijas vara apcietināja, izveda uz Sibīriju un vai nu nomērdēja tur badā vai uzreiz likvidēja. Tā teikt, “moris savu bija izdarījis, nu bija laiks no viņa atbrīvoties”. Šos faktus vairums latviešu, protams, labi zina, es tikai vēlējos atgādināt senos (bet varbūt tomēr visai nesenos?) notikumus, lai mēs tos vēlreiz atcerētos un mēģinātu vilkt paralēles ar mūsdienām.
Jā, protams, ES nav burtiski nokopēta PSRS, šo to jaunās impērijas veidotāji bija mācījušies no veca režīma kļūdām; viņi, piemēram, neaizliedza mūsu karogu, himnu, ģerboni, formāli saglabāja mūsu valstiskumu un pagaidām vēl nav deklarējuši ES kā unitāru, vienotu valstisku veidojumu (lai gan aktīvie, radikālie sorosīti, piemēram, tādi kā Klubs “Māja” uz to regulāri aicina ne vien Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā). Pagaidām vēl šo to mēs varam lemt arī patstāvīgi, nesaskaņojot ar ES vadību Briselē (šī patstāvība gan regulāri tiek grauta un ar katru gadu sašaurināta). Tomēr vismaz es, dzīvojot ES impērijā, jūtos kā stikla burkā, kurā gaisa kļūst ar katru stundu arvien mazāk, bet ogļskābās gāzes daudzums pieaug, un nav vairs tālu tas mirklis, kad būs jākrīt ģībonī, bet pēc tam arī komā. Sevišķi tas attiecas uz jautājumiem, kas skar t.s. seksuālās minoritātes (arī transpersonas) un laimes meklētājus – imigrantus. Latvju Patrioti jau pirms gadiem 25 brīdināja, ka, esot ES sastāvā, viendzimuma attiecībām visās dalībvalstīs būs jāpiešķir tāds pat statuss kā normālām laulībām, bet imigrantus nāksies “brālīgi” sadalīt uz galviņām. Patlaban mēs esam viena soļa attālumā no šīs sātaniskās idejas realizēšanas dzīvē, to redz un saprot katrs, kurs seko politiskajām norisēm ES iekšienē.
Viens otrs varbūt iebildīs – nu nav jau tik traki, ES dod naudu ceļu remontiem, maksā zemniekiem subsīdijas, skat, kādu “Ŗail Baltic” ir izplānojuši uzcelt. Uz to es varu atbildēt šādi: “Labāk lai es eju (braucu) pa dubļainu grants ceļu, nevis asfaltu, bet toties zinu, ka pa to nebradās svešo ieklīdeņu netīrās, sūdainās ķepas”. Ne jau mūsu labā cenšas tie šoseju būvnieki, bet paši savā labā, lai viņiem būtu ērtāk pārvietoties pa mūsu teritoriju un ievest Latvijā arvien jaunus imigrantu pūļus, kuru jau tāpat netrūkst (par ukraiņu bēgļiem šoreiz nerunāsim – tas ir atsevišķs jautājums). Tieši to pašu var teikt par bēdīgi slaveno “Rail Baltic” – mums tāds ātrgaitas dzelzceļš 100 gadu nav bijis vajadzīgs un vēl vismaz tikpat bez tā mēs iztiktu, taču ES globalizatoriem gan tas nepieciešams kā kārtējais “čeks” pohu nomocītam narkomānam. Robežas starp valstīm taču likvidētas (viens no smagākajiem eirokosmopolītu pastrādātajiem noziegumiem), nu vajag maksimāli paātrināt tautu un rasu sajaukšanos, līdzīgi kā to dara ķīmiķis, saberot dažādas vielas mēģenē un intensīvi kratot trauku, lai ātrāk tās sajauktos savā starpā un sāktos viņam vēlamā reakcija.
Kas attiecas uz zemniekiem, tad domāju, ka vairums labprāt atteiktos no subsīdijām, pretī saņemot rīcības brīvību, kā rīkoties ar saviem lopiem - kādus “rotājumus” likt vai nelikt viņiem ausīs, kur un kā tos drīkst kaut, cik bieži izvest mēslus no kūts, kur tos pēc tam glabāt…utt., utjp. Vārdu sakot, ES prasības kļūst arvien birokrātiskākas un bezjēdzīgākas, bet tik un tā subsīdiju apjoms mums ir krietni mazāks kā Rietumeiropas valstīs. Ja es būtu Latvju zemnieks, sen jau būtu ES ar visām viņu prasībām aizsūtījis “pie krievu kuģa”, bet viņu subsīdijas novēlējis iebāzt pašiem sev pakaļā! Es labāk izvēlētos varbūt trūcīgāku, taču ne no viena neatkarīgu, brīvu dzīvesveidu. Par to postu, ko sagādā no citām ES dalībvalstīm ievestā lētā pārtika, es jau vispār klusēju.
Apgalvojums, ka ES mūs sargājot no PaRašas iebrukuma un ietekmes, ir pilnīgākais mīts. Pat pēc visiem zināmajiem bēdīgi slavenajiem 2022.gada 24.februāra notikumiem ES turpina ar šo veidojumu “taisīt rebes”, sankcijas ir maznozīmīgas un formālas. ES valstu vairums joprojām uzstāj uz nepieciešamību importēt “asiņainos” graudus un pretējā virzienā tranzītā eksportēt militārajām vajadzībām izmantojamo mangāna rūdu. Rindas uz robežas krievijas virzienā nemazinās, arvien pat pieaug, tieši uz tranzīta rēķina no ES un arī citām Eiropas valstīm (piem., Serbijas), kas pagaidām vēl nav iekļautas šai veidojumā. Pilnīga robežas slēgšana ar PaRašu šinī kontekstā šobrīd šķiet tikpat nereāla kā ekskursija kosmosa kuģī uz Marsu. ES valstis pat negrib dot savu bruņojumu Ukrainai, palīdzot tai cīnīties ar agresoru, kāds gan pamats cerēt, ka tās palīdzēs mums ar saviem karavīriem gadījumā, ja Hutins nolems pārbaudīt NATO 5.panta “reālo stiprību”? Toties pamācīt mūs, kā pareizi jāmīl nacionālās un seksuālās minoritātes, ES allaž ir gatava. Nu nācis modē arī šizofrēniskais “zaļais kurss” ar iekšdedzes dzinēju mākslīgo un piena-gaļas lopu dabīgo atgāzu ierobežošanas plāniem, sevišķi idiotiski tas vērtējams kontekstā ar notiekošo Ukrainā, kur vienas Himars vai Iskander raķetes sprādziens rada tādu piesārņojumu, ko neviena auto dzinējs neradīs, strādājot gadu bez pārtraukuma, bet neviens nabaga lopiņš nepiepukās pa visu savu gana īso mūžu. Turklāt, ne Amerikā, ne Āzijā, ne Āfrikā neviena valsts nekādu “zaļo kursu” pildīt pat nedomā, bet par ES iedzīvotājiem vienkārši ciniski ņirgājas.
Par ES “ēnas pusēm” varētu rakstīt vēl desmitiem lappušu, bet nedomāju, ka ir vērts to darīt. Kam galvā ir smadzenes, tas tāpat sen jau visu ir sapratis, kam to nav – tik un tā neko nesapratīs. Vienīgi varu ne bez lepnuma atzīmēt, ka pats jau pirms teju 30 gadiem sapratu ES prettautisko dabu un Latvijas nevēlamību atrasties tajā, mans raksts “Nepārdosim Latviju ne Austrumiem, ne Rietumiem” par šo tēmu tika publicēts “Lauku Avīzes” 1997.gada 4.marta numurā, faktiski ar to es sāku savu publisko politisko darbību. Mana publikācija tapa uz toreizējā ārlietu ministra, vēlāk pedofīlijā apsūdzētā Valža Birkava aicinājumu izteikt savas domas, kādu ceļu Latvijai iet – stāties ES vai turēties savrup, es, protams, biju par pēdējo variantu. Tas bija mans pirmais un teju vai pēdējais mēģinājums publiski kritizēt ES, vēlāk šādas iespējas tika arvien sašaurinātas. Pret ES noskaņotus rakstus teju neviens no “lielajiem” laikrakstiem neiespieda, ES kritiķiem “bāza ciet muti” pidara Streipa vadītajā “(Ne)brīvajā mikrofonā”. Sevišķi tas bija izjūtams pirms 2003.gadā plānotā referenduma, kad radio un TV uzstājās tikai un vienīgi “eirofani”, nereti ciniski apgalvojot, ka varētu jau pasaukt kādu eiroskeptiķi, bet to Latvijā tikpat kā neesot. Izņēmuma gadījumā dažreiz pasauca kā opozicionāru cilvēciņu, kurš nebija pārāk gudrs un turklāt acīmredzami promaskaviski orientēts, piemēram, radio “PIK” īpašnieks okupants Jurijs Žuravļovs, lai ļaudis klausās un secina – re, tikai tādi kā viņš negrib Latvijas atrašanos ES ! No Saeimas deputātiem praktiski neviens nebija pret Latvijas dalību ES, sākot ar “Saskaņu” un beidzot ar “TunB/LNNK”. Pie šādiem apstākļiem, godīgi sakot, ir jābrīnās, ka apmēram 1/3 referenduma dalībnieku tomēr nobalsoja pret Latvijas stāšanos ES. Absolūtais vairums t.s. eiroskeptisko organizāciju ar to faktiski atzina savu sakāvi un pārtrauca jebkādu politisko darbību šķēršļu likšanā Latvijas integrācijai “brālīgo tautu saimē Nr.2”.
Visu šo augstāk minēto iemeslu dēļ es neuzskatīju toreiz un neuzskatu tagad Latvijas atrašanos ES par leģitīmu, pat, ja mēs pieņemam, ka referendums noritēja godīgi un nekādas krāpšanās tajā nebija. Viens gan ir acīmredzams – nebija godīgas sacensības priekšvēlēšanu aģitācijas laikā! Mans protests pret šo neleģitimitāti izpaudās kā absolūta ES parlamenta vēlēšanu ignorēšana, uz ko es aicināju savā publikācijā 2004.gadā (https://spoki.lv/tribine/Ari-sogad-sit
Kā nepatīkams pārsteigums man bija fakts, ka Latvju Patriote Liene Apine, laikam sava priekšnieka, ilggadējā darba devēja Aleksandra Kiršteina (Sļivkina) pierunāta, šogad piekrita kandidēt uz ES parlamentu. Domāju, ka tā ir smaga kļūda, ko šī gudrā sieviete drīz vien sapratīs. Ne mazāko izredžu reāli iekļūt šai iestādījumā Lienei un viņas saraksta biedriem nav, toties reputāciju gan sev ir tādejādi pamatīgi sabojājusi. Tagad Kiršteiniņš-Sļivkiniņš liekulīgi gaužas savos rakstos “…ne par tādu ES mēs savulaik sapņojām”. Es personīgi vispār nekad NE PAR KĀDU “ES” nesapņoju, bet šis darbonis gan savulaik “ar putām uz lūpām” aicināja visu likumdošanu pakārtot ES prasībām, nevienā punktā no tām neatkāpjoties, jo citādi mēs “palikšot ārpusē”, un tad mums būšot beigas. Šādus uzskatus Sašiņš proponēja, vēl būdams LNNK biedrs (sauklis “Tauta-Zeme-Valsts” ir paņemts no turienes), unisonā ar kolēģiem no “LC”. Par to es savulaik rakstīju publikācijā “Kāpēc es neticu Kiršteinam?”(http://klab.lv/users/aivar
Tāpēc neņem, lūdzu, ļaunā, Liene, bet nebalsošu es par tevi un tavu sarakstu, un citus arī aicināšu to nedarīt! Un, kas attiecas uz ES, tad ir divi varianti, kā no tās tikt vaļā: 1) izstāties pēc Lielbritānijas parauga 2) likvidēt šo veidojumu kā tādu. Man personīgi variants Nr.2 liekas reālāk īstenojams. Nav mums vajadzīga ne “ES “ rietumos, ne PaRaša austrumos, kā mēdz teikt disidents Boriss Stomahins: «чума на оба ваших дома» (“lai mēris nāk pār abām jūsu mājām”)!
PAR NEATKARĪGU LATVIJU ĀRPUS VISA VEIDA SAVIENĪBAM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
22.04.2024. Aivars Gedroics
21. Aprīlis 2024
Sestdienas pusdienlaikā ilgi gājām garām garum garajai garrindai uz Auto izstādi nr. 2024. Kā jau nojautu, garrinda stāvēja pēc biļetēm pie tikai vienas no kasēm, kamēr pie atlikušajām divām kasēm rinda bija vismaz duci(!) reižu īsāka. Līdzīgi, no otras puses stāvēja garrinda uz iekšā laišanu, jo, kā vēlāk notikušo atstāstīja arī nacionālo ziņu portāls, "vēsturiski tika pārsniegts Ķīpsalas halles pieļaujamais apmeklētāju kapacitātes limits". Bet arī tā otrā rinda gaidīja tikai uz vienām no trim ieejas durvīm, un pie atlikušajām divām tās (rindas) bija daudzkārt īsākas.
Lietišķi ģērbta kundze aiz manis rindā man jautāja, vai tās pārējās divas kases ir vaļā, jo to lāgā nevarēja saredzēt, uz ko atbildēju sākumā noliedzoši, bet, ieskatoties rūpīgāk, apstiprinoši. Apzinājis kopējo situāciju, nopirku ieejas biļetes internetā, ko ieteicu arī darīt minētajai kundzei, kura mazliet kautrīgi atbildēja, ka "to jau var tikai tad, ja ir tā elektroniskā nauda". Atskatījos vēlreiz uz garo rindu uz kasi un līdzjūtīgi, bez augstprātības nodomāju, ka tajā varbūt ir sastājušies visi aplokšņu algu saņēmēji un parādu piedzinēju vajātie ar nulli vai pat mīnusu elektroniskās naudas makā.
Iestājāmies rindā uz vidējām durvīm un jau pēc ~10 minūtēm tikām iekšā. Izstāde tāda-nekāda, vien kādi 7 ripojošie mehānismi bija tā vērti, lai par tiem pajūsmotu. Bet paldies par to pašu. Ārā ejot, palūdzām zīmogus, lai pāris stundas vēlāk atnāktu paskatīties uz moto trikiem bumbā, bet apsargs teica, ka zīmogi ir paredzēti tikai tiem, kas "iziet ārā uzpīpēt". Dabūjām tos šā vai tā, bet atpakaļ tā arī neatnācām.
Lietišķi ģērbta kundze aiz manis rindā man jautāja, vai tās pārējās divas kases ir vaļā, jo to lāgā nevarēja saredzēt, uz ko atbildēju sākumā noliedzoši, bet, ieskatoties rūpīgāk, apstiprinoši. Apzinājis kopējo situāciju, nopirku ieejas biļetes internetā, ko ieteicu arī darīt minētajai kundzei, kura mazliet kautrīgi atbildēja, ka "to jau var tikai tad, ja ir tā elektroniskā nauda". Atskatījos vēlreiz uz garo rindu uz kasi un līdzjūtīgi, bez augstprātības nodomāju, ka tajā varbūt ir sastājušies visi aplokšņu algu saņēmēji un parādu piedzinēju vajātie ar nulli vai pat mīnusu elektroniskās naudas makā.
Iestājāmies rindā uz vidējām durvīm un jau pēc ~10 minūtēm tikām iekšā. Izstāde tāda-nekāda, vien kādi 7 ripojošie mehānismi bija tā vērti, lai par tiem pajūsmotu. Bet paldies par to pašu. Ārā ejot, palūdzām zīmogus, lai pāris stundas vēlāk atnāktu paskatīties uz moto trikiem bumbā, bet apsargs teica, ka zīmogi ir paredzēti tikai tiem, kas "iziet ārā uzpīpēt". Dabūjām tos šā vai tā, bet atpakaļ tā arī neatnācām.
19. Aprīlis 2024
18. Aprīlis 2024
No pēdējos mēnešos izlasītā prasās izcelt trīs grāmatas, kas atstāja uz mani dziļu iespaidu:
Migels Asturiass, "Senjors Prezidents".
Andruss Kivirekhs, "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus".
Matiass Enārs, "Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem".
Migels Asturiass, "Senjors Prezidents".
Andruss Kivirekhs, "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus".
Matiass Enārs, "Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem".
17. Aprīlis 2024
filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.
dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.
dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.