vienreiz citēju, ka tragedy of man is that he can concieve of perfection, but he can never achieve it.
viena no lietām, kas raksturo cilvēku - viņš visādos veidos mēģina transcendēt sevi, pārkāpt pāri savam galīgumam, to be more. arī coming in terms with myself ir sava veida 'vairāk nekā mans parastais es', jo cilvēks noārda kaut kādas ilūzijas un šķitumus, ar kuriem ir piebarojies un aizmālējis patiesību, un šis viņa true self arī ir šis 'vairāk' , ko viņš meklē. arī empātija un altruisms būtībā ir cilvēka mēģinājums transcendēt sevi. un dīvainā kārtā, izdodās.

vēl, no tā domātāja terminoloģijas, ar ko pamazām sāku aizrauties - http://en.wikipedia.org/wiki/Heideggerian_terminology#Care_.28or_concern.29

nu jaa mosh. es gan nesaprotu, kaapeec cilveekam obligaati vajag kaut ko transcendeet. man ir taada nepatiikama sajuuta, ka cilveeks tikai izpilda kaut kaadu plaanu, un meegjina sevi paarliecinaat, ka tas ir vinja interesees.

jā, plāns. kāpēc nepatīkami?

es nezinu, un es esmu muljkje no vienas puses, jo ja mani tas tik shausmiigi neapmierinaatu i'd take action. visu labi saprast, buut briivam, un tikuntaa zheeloties, taa taada ieilgusi beernishkjiiba.

bet žēloties par ko?
domā tava neapmierinātība arī ir plānā? mierīgi taču var iedomāties pasauli, kurā šāda neapmierinātība būtu pārvarēta vai nepastāvētu - tātad otrs plāns? būtībā, stingras determinācijas apstākļos jebkāda morāle un atbildība būtu bezjēdzīga. bet atbildība ir. uzpeld impulss, un tu vari tam piekrist vai nepiekrist. jā, tu vari iebilst, ka gan vienu, gan otru izvēli noteiktu kāds plāns. bet rau - vismaz divi plāni, vismaz divas pasaules, cik šrēdingeriski, ir kaut kas vairāk. vai tas nemierina?
bet tas ir labs punkts jebkuram cilvēkam - padomāt, mēģināt definēt, kāpēc es esmu neapmierināts. pašterapeitiski.

jaa es domaaju, ka mana neapmierinaatiiba ir plaanaa. var jau visaadas pasaules izteeloties. bet ja nevar izteeloties mazus konkreetus soljus kjeediitee, kaa liidz taadai otrai pasaulei nonaakt, tad taa ir tikai taada utopiska sala citaa dimensijaa. var izteeloties taadu vague notikumu evoluuciju, bet neapmierinaatiiba vienmeer balansee uz konkreeto/neidentificeejamo lielumu robezhas, tas visu izjauc.

es neuzskatu ka stingras determinaacijas apstaakljos moraale ir bezjeedziiga, nu taadaa noziimee, ka vinju var atmest. jo moraali nevar atmest, taa nav izveele determineeta pasaulee, moraale ir likumsakariiga.

mani dazhreiz mierina shreedingeriskas pasaulju idejas, bet tikai tik lielaa meeraa, ka laba filma vai graamata.

interesanti, ka apzinoties, ka neapmierinātība ir plānā, tā nemazinās, tātad neapmierinātības nemazināšanās arī ir plānā. varbūt neapmierinātība ir tāpēc, ka, ja tu gribētu, tu spētu izskaitļot un uzskaitīt visu cēloņsakarību ķēdi, kas novedusi līdz šībrīža situācijai, plus, tu vēl varētu izteikt diezgan precīzas nākotnes prognozes, balstoties uz iepriekšējiem datiem, tomēr ir kaut kāda cerība, gaidu horizonts, ka notiks wtf un prognoze un kauzalitāte nenostrādā un notiek kaut kas negaidīts, kas visu maina un pārraksta visu sistēmu un struktūru. bet nenotiek. un tad seko neapmierinātība. šī saraustītība starp vēl neesošo nākotni, stingro, pabeigto pagātni, kas noteikusi šodienu un nākotni padara teju tikpat skaidru kā šodienu, šī izmētātība starp dažādiem laikiem, šī neesamība, nebūšana šeit un tagad. jo pat ja tu esi visas pagātnes cēloņsakarību un sistēmu summa, tu neesi šodienas es, tu esi vakardienas es šodienā. tevis nekad nav. kaut kāds eksistenciālistu mūds man šovakar.

es man shkjiet vienkaarshi nespeeju sadziivot ar to drausmiigo superpoziiciju starp mani kaa muuzhiigo negaaciju, tukshumu, un iluzoru indiviidu sabiedriibaa. es nevaru ar sevi sadziivot kaa indiviidu, jo es nesaprotu prieksh kam eksistee cilveece, un kaada ir mana vieta tajaa, taapeec viss ko es daru shkjiet savtiigi un random.
taapec mani aizkustina, cilveeki, kas cilveecee juutas eerti un motiveeti. un es gribu uzzinaat, vai vinji to dara automaatiski, vai apzinaati, un cik apzinaati.

viena lieta ir skaidra - nevis ka sabiedrība un pasaule pastāv priekš tevis, bet tu pastāvi priekš sabiedrības un pasaules.