interesanti, ka apzinoties, ka neapmierinātība ir plānā, tā nemazinās, tātad neapmierinātības nemazināšanās arī ir plānā. varbūt neapmierinātība ir tāpēc, ka, ja tu gribētu, tu spētu izskaitļot un uzskaitīt visu cēloņsakarību ķēdi, kas novedusi līdz šībrīža situācijai, plus, tu vēl varētu izteikt diezgan precīzas nākotnes prognozes, balstoties uz iepriekšējiem datiem, tomēr ir kaut kāda cerība, gaidu horizonts, ka notiks wtf un prognoze un kauzalitāte nenostrādā un notiek kaut kas negaidīts, kas visu maina un pārraksta visu sistēmu un struktūru. bet nenotiek. un tad seko neapmierinātība. šī saraustītība starp vēl neesošo nākotni, stingro, pabeigto pagātni, kas noteikusi šodienu un nākotni padara teju tikpat skaidru kā šodienu, šī izmētātība starp dažādiem laikiem, šī neesamība, nebūšana šeit un tagad. jo pat ja tu esi visas pagātnes cēloņsakarību un sistēmu summa, tu neesi šodienas es, tu esi vakardienas es šodienā. tevis nekad nav. kaut kāds eksistenciālistu mūds man šovakar.