interesanti, ka apzinoties, ka neapmierinātība ir plānā, tā nemazinās, tātad neapmierinātības nemazināšanās arī ir plānā. varbūt neapmierinātība ir tāpēc, ka, ja tu gribētu, tu spētu izskaitļot un uzskaitīt visu cēloņsakarību ķēdi, kas novedusi līdz šībrīža situācijai, plus, tu vēl varētu izteikt diezgan precīzas nākotnes prognozes, balstoties uz iepriekšējiem datiem, tomēr ir kaut kāda cerība, gaidu horizonts, ka notiks wtf un prognoze un kauzalitāte nenostrādā un notiek kaut kas negaidīts, kas visu maina un pārraksta visu sistēmu un struktūru. bet nenotiek. un tad seko neapmierinātība. šī saraustītība starp vēl neesošo nākotni, stingro, pabeigto pagātni, kas noteikusi šodienu un nākotni padara teju tikpat skaidru kā šodienu, šī izmētātība starp dažādiem laikiem, šī neesamība, nebūšana šeit un tagad. jo pat ja tu esi visas pagātnes cēloņsakarību un sistēmu summa, tu neesi šodienas es, tu esi vakardienas es šodienā. tevis nekad nav. kaut kāds eksistenciālistu mūds man šovakar.

es man shkjiet vienkaarshi nespeeju sadziivot ar to drausmiigo superpoziiciju starp mani kaa muuzhiigo negaaciju, tukshumu, un iluzoru indiviidu sabiedriibaa. es nevaru ar sevi sadziivot kaa indiviidu, jo es nesaprotu prieksh kam eksistee cilveece, un kaada ir mana vieta tajaa, taapeec viss ko es daru shkjiet savtiigi un random.
taapec mani aizkustina, cilveeki, kas cilveecee juutas eerti un motiveeti. un es gribu uzzinaat, vai vinji to dara automaatiski, vai apzinaati, un cik apzinaati.

viena lieta ir skaidra - nevis ka sabiedrība un pasaule pastāv priekš tevis, bet tu pastāvi priekš sabiedrības un pasaules.