Man ir salta sirds kā Dagnijai un visāda eksaltētība (gan pozitīva, gan negatīva) mani diezgan kaitina.
Piemēram - es atbalstu LGBT+, ceru, ka viņiem izdosies tikt pie tām pašām tiesībām, kādas ir hetero cilvēkiem/pāriem un, ja būtu referendums, es noteikti aizvilktos nobalsot par to, lai viņiem tās būtu. Bet es fucking nevaru iedomāties sevi rakstām kaut ko tādu kā (neprecīzs citāts): "notraušu aizkustinājuma asaru iedomājoties, cik skaista būs Latvija, kad homoseksuāli cilvēki varēs beidzot apprecēties/salaulāties!".
Prieku es varu iedomāties, bet aizkustinājuma asaru? Fuck no! Vai arī - varbūt man nav alerģija pret tik spēcīgām sajūtām, bet drīzāk pret izteiksmes līdzekļiem, vārdiem, kādi tiek izmantoti šīs sajūtas aprakstot, jo viens sinonīms, izteiciens par tālu un tu jau esi cringe zonā.
Tāpat ar Covid. Jā, ok, es atbalstu to vakcinēšanos, bet bāc, tiklīdz sākas tie pareizie un taisnie stāsti - es atklanos un tajā farsā piedalīties nevēlos. Kur nu vēl otrā, Tvaika ielas pusē, kur, pat ja pazib konstruktīva kritika un iebildumi, tie atri vien pazūd huiņas mutulī.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: