Šodien secināju, ka ja par daudz aizraujos un ieskrienos, tad esmu spiesta nobraukt arī tos takas posmus, kur iepriekš kāpu no riteņa lejā un stūmos pāri, jo apstāties nevar un nākas vienkārši plaši ieplest acis un šaut tām visām saknēm un kritumiem stāvumā pāri. Un kārtējo reizi nākas secināt, ka acis izbīstas vairāk nekā pēc tam uz tā riteņa tos šķēršļus sajūti. Bieži vien pēc tam sanāk nodomāt "no kā gan es tur baidījos?".
Ļoti patīk mans ritenis - pagājšnedēļ ietestēju vienu šīgada jauno, kruto un vieglo x country riteni, bet nē, ņekaķit - manējais, kaut arī smagāks un gandrīz 10 gadus vecāks, tomēr ir viens lielisks dranduļecs. The One. Foršākā dāvana no drauga ever. Uzreiz pēc viņa paša.