Forši, ka cilvēki Latvijā kļūst iecietīgāki un gejus, lesbietes, transpersonas (turpmāk - GLT) atbalstošāki, tomēr tajā visā atbalsta vilnī ir parādījies arī diezgan liels asums pret tiem, kuri uz GLT neskatās sajūsmas pilnām acīm (atmetīsim klīnisko daļu, kura ir izteikti homofobiska un agresīva) vai piemēram, atbalsta to, ka viņi var precēties, bet neatbalstītu to, ka var adoptēt bērnus.

Vēl, kas man besī atbalstītāju pusē - tas, ka ir cilvēki, kuri to, ka viņu draugu vidū ir kāds gejs vai lesbiete, piesprauž to kā medaļu pie krūts un izmanto gejus/lesbietes kā aksesuārus pasniedzot to kā savu atvērtību, izpratni, iecietību. It kā būtu kaut kāda sacensība par to, kurš nu būs tas iecietīgākais.

Kā arī, stulba sajūta, ka man ir obligāti šajā ierakstā jāpiebilst, ka esmu par to, lai šo sabiedrības daļu neuztvertu kā kaut kādus slimos vai perversos (kaut arī šajā socgrupā gluži kā jebkurā citā ir savas melnās avis) vai draudu sabiedrības eksistencei, un esmu par to, ka LGT ir jābūt pieejamām tieši tādām pašām tiesībām kā hetero pāriem, tai skaitā adoptēt bērnu(s).