Mājas īpašnieki ir melnīši un kopā šeit dzīvo, šķiet, 8 cilvēki - šveicietis ar vāciešu draudzeni, itālis, jamaikiete, spāniski ik pārdienas attiecības skaidrojošais pāris un mēs. Un vienīgais, kas šo cilvēku skaitu liek manīt ir tas, ka reizēm veļas mašīna ir aizņemta tad, kad arī man ir uznācis mazgājamais garīgais.
Bet nu par galveno - mājas dārzs līdz šim izskatījās šādi - padsmit maisi ar nez cik gadus vecām lapām, krūmos iesviests skrejritenis, izvelkamās kāpnes un salauzts terases krēsls un man tas jau ilgi bija līdz brošai, bet šodien, atgriežoties mājās no cross-country augšup-lejup pa takām ar mēli pār plecu (+27 grādi un mežā lapu dēļ - pilnīgs bezvējš), man tas bija īpaši ļoti līdz brošai - izvilku no krūma skrejriteni, ieregulēju ierūsējušo stūri vietā un pa vienam vien maisam aizvizināju līdz ielai (turklāt atpakaļ līdz dārzam varēju gonkot ar to uzparikti pati), jo rīt ir zaru-lapu maisu savākšanas diena. No rīta mani, visticamāk, pamodinās miskastmašīnas džeku lamāšanās (jo citiem kaimiņiem ir pa kādam vienam-diviem maisiem), bet ceru, ka viņiem ir kaut kāda pirmās pasaules valstu mašīna, kur piespiež podziņu - sambo-džudo-karatē- un visi maisi lido mašīnas miskastē bez pārliecīga manuālā darba.
Rīt iešu ravēt pienenes no bruģa un uz maniem dzimšanas dienas dārza svētkiem te būs pavisam skaisti. Vienīgi žēl, ka ceriņi būs noziedējuši - šobrīd pilnā plaukumā.