Uz mūsu māju regulāri piestaigā jenots, miskastu sanitārs. Gara acīm redzu kā viņš pieslejas uz pakaļkājām un lietpratīgi atver kompostējamā atkritumu tovera aizslēgu, apgāž miseni uz sāna un tad uzservē sev naktsmaltīti vai agras brokastiņas uz celiņa pie mājas ārdurvīm.
Lielākoties gan viņam šāds prieks ir liegts ar vienkāršu metodi - uzliekot ietves bruģa plāksni uz miskastu vākiem un tos viņš nogrūst zemē nevar, pat ja mazo mīlīgo melno ķepiņu pirksti saspringst balti. Un tad viņš aiz dusmām uzrāpjas uz pie mājas sienas uzstādītās sietveidīgās metāla kastes, kura uzlikta virsū ventilatoram un noliek tur resnu kaku.