Nelsona izrādījās tik forša pilsēta, ka divu nakšu vietā palikām četras. Dzīve te rit rāmi un ritmiski - katru rītu braucām brokastot uz iedzīvotāju iecienītāko kafejnīcu Osso Negro; kafejnīcā strādā puisis, kuru vēlāk satikām pie vienām trasēm, līdz ar to nākamajā dienā jau bija iespēja izvērst sīkrunas plašāk. Šorīt atkal uz ielas sastapām sievieti, sīku un stiegrainu, kas brauc ar riteni tā ka nemetas savā 50+ vecumā. Mans draugs salāpīja viņas riteņa kameru, jo viņa, lecot pa tramplīnu (mhm, tramplīnu) to pārsita. Satikāmies, pačalojām, sarunājām tikties vakarā atkal, ja vien lietus pārstās.
Vakar atkal pirmā dienas puse bija saulaina - laiku pavadījām stumjot riteņus kalnā, jo te neviens pacēlājs vēl nav uzmontēts; kalna gals nosēts ar meža avenēm un mellenēm - varēja brangi pieēsties no lāču galda, pirms braukt lejā.
Vēl kāda nedēļa palikusi un tad jau, diemžēl, atpakaļ uz betonu un steigu.