Vienā cibas dialogā aizdomājos par pieminēto "kaut kādas pieklājības normas arī jāievēro", ko attiecināja uz gadījumu, ka nākas pārkāpt sev pāri un tikties un socializēties, kaut arī negribas.

Es atceros, ka bērnībā man baigi nepatika tās reizes, kad pie vecākiem brauca ciemiņi, jo man lielākoties ir gribējies mieru, klusumu, lai neviens netraucē. Tāpat man ļoti bieži vienkārši ir gribējies iet gulēt, bet ja tu esi pusaudzis vai students, tad tev nākas vien palikt viesību telpā un sarunāties un atbildēt uz garlaicīgiem jautājumiem vai izklaidēt viesu sīčus. Tāpēc tiklīdz es kļuvu patstāvīga, komunikācijas apjomu varēju noteikt pati. Lai gan vienu brīdi gan man bija diezgan jācieš no tā, ka ir jāapmeklē otras puses vecāki, kas būtu bijis OK, ja tas būtu reizi pusgadā, max - ceturksnī, bet kad tas sāka izvērsties par gandrīz vai iknedēļas braucieniem, mani tas vienkārši dzina kapā, bet tā kā no tā nemirst, tad dienas lielāko daļu vienkārši pavadīju gultā guļot.

Tāpēc tagad es ļoti novērtēju to, ka dzīvesbiedrs ir no tā paša koka, no kura es un ja mums kāds pateiktu, ka mēs neievērojam nekādas pieklājības normas attiecībā uz to, kā jāuztur saziņa ar radiem, draugiem, paziņām - mēs, droši vien, ļoti skaļi smietos.

Jo - nu ko gan tev var nodarīt, piemēram, radi? Izsvītrot no mantojuma? Raidīt nepatīkamus skatienus? Aprunāt citos radu saietos? Ūūū, cik baisi!