Nauda, tās izskats un atpazīšana tagad ir tāds populārs temats, jāpiemet arī savi lūniji un tūniji. Kanādā naudas ir dahuja, pat koku nepietiek, līdz ar to liela daļa banknošu ir ar celofāna garšu. Tādas varen plastmasīgas un slīdīgas. Taču nomināli ir skaidri redzami un problēmu nav. Savukārt, lai saskatītu ciparus uz monētām, regulārs acu izmežģījums ir garantēts, tāpēc tās es iemācījos atšķirt pēc izmēriem un krāsām - divkrāsainās (sudrabs apkārt, dzeltens vidū) - 2 dolāri, vienkrāsaini dzeltenās - dolārs, pati mazākā monēta - 10 centi (varētu būt tik liela cik vecais LV divsantīmnieks), mazliet lielāka - 5 centi un lielākā spožākā - 25 centi. Uz pēdējās parasti ir attēlots alnis, uz diviem dolāriem - lācis, bet viena dolāra - pīle, uz 5 centiem - bebrītis, bet 10 centiem - burukuģis (10 centus ieguglēju, jo šos es atsijāju strikti pēc izmēra).
Pirmajā nedēļā ar maksāšanu īpaši raiti negāja, jo mēģināju saskatīt ciparus un tad tu kā tāds losīts stāvi stundu acis bolīdams cenšoties nominālu saskatīt, bet izrādījās, ka vajag vienkārši zvēriņus, krāsiņas un izmērus ielāgot.
Ā, un ja par makiem, tad man šobrīd ir labākais maks mūžā (mantots no dzīvesbrieža (vispār, tagad es zinu, kā jūtas jaunākais bērns ģimenē, kurš regulāri manto vecākā brāļa/māsas mantas - šis liktenis mani tagad piemeklē regulāri - galvenokārt mantoju visādus sporta aksesuārus)) monētu nodalījuma ērtuma dēļ - atverot šo nodalījumu izveidojas tāda kā kastīte bez vāka un monētas ir viegli paņemamas un saskatāmas. Diez vai es jebkad pirkšu sieviešu makus, jo šādu fīču manījusi neesmu.