Tagad mans vietējais Rimi ir Albert Heijn. Stāvēju pie piena produktu stenda un blisināju acis, cerot uzblisināt uz skābo krējumu (drīzāk, centros saprast, kurš no bezpiedevu jogurtiem varētu to visvairāk atgādināt). Kamēr es tur tā blenzu, blakus apstājās kāda kundzīte, atvēra ledusskapja durvis un kā kaķis rāpās augšā, lai tiktu pie augšējā plauktā esošās bundžas, pa ceļam man kaut ko stāstot. Kad man kārtējo reizi kāds tā kaut ko stāsta, es smaidu, māju un beigās saku, ka vēl holandiešu valodā nerunāju.Problēmas nav, arī šai kundzītei pēc anglenes kabatā nav jāmeklē. Izrādās, ka viņa man esot teikusi, ka viņa cerot, ka gadījumā, ja stiepšoties garšļaukus zemē, kāds stiprs vīrietis viņu noķers. Prasu, kurš varētu būt skābais krējums. "Varbūt šis?" es prasu. "Nē, nē, tas ir (seko vārds holandiešu valodā)". Beigās viņa pajautāja kādam veikala darbiniekam un tas norādīja pareizo virzienu. Jā, viņiem ir skābais krējums. To viņi pārdod piņģerotos. Divas šļakatas nopirku. Redzēs, kas tur ir iekšā.
Vienu tajos veikalos gan es nespēju pārdzīvot - viss ir plastmasā, celofānā. Paprikas pa vienai - celofānā. Gurķi - celofānā. Divas kotletes uz plastmasas šķīvīša, apkārt, protams, celofāns. Gurķus celofānā joprojām nespēju nopirkt. Tie taču nav ēdami.
Osdorpā, turku rajonā, tur bija krutāk, jo bija mazie veikaliņi ar visu ko apgrābstāmu un arī gaļa izskatījās personiskāka (jā, personiskāka, sakrauta uz metāliskiem paliktņiem un ja kādu gabalu izvēlas, gan jau no letes to paņem ar pliku roku).
Bet gan jau arī manā žīdu rajonā ir no ūber-sanitārijas atpalikuši pārtikas butiki, kur viņi dārzeņus un gaļu nesmacē.
Šodien ir ļoti silts, viss sāk ziedēt arvien vairāk un vairāk.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: