Kopumā man patīk sabiedriskais, bet ikdienišķā nepieciešamība ik pa laikam saraut degunu no tā, ka kāds smirdulis ir smaržu/smaku uztveres zonā gadījies, un tas, ka daudzi citi pasažieri ir pelnījuši bietē, jo sēž ārmalā (kaut šiem jābrauc nevis 1, bet 100 pieturas vēl) un man jātiek garām uz brīvo vietu loga rindā, well- tas viss pieder pie lietas. Tāpat kā reizēm var ķert pa salonu lidojošus sīkos, kuri vēl neprot nekur turēties. Turklāt, ja nu gadījumā nervi ir pārāk nostiepti, var piezvanīt 80001919 un pateikt, kādas domas tobrīd ir ienākušas prātā (turklāt viņi pat tās ieraksta; domāju, ka drīz jau viņiem būs pilna kasete ar uzrakstu Mazeltov Fails). Arī ārzemēs pilsētās man vienmēr patīk izmantot transportu, kas tuvāks tautai, it īpaši metro. Man patīk iet pa garajiem metro gaiteņiem, čekot, vai jāiet pa kreisi vai labi, klausīties pieturu nosaukumus, braukt ar eskalatoriem, turēties labajā pusē, kreiso atstāt steidzīgajiem, maindot gapu. Londona, Milāna, Madride, Barselona, Stokholma, Oslo, Kopenhāgena. Metro man liekas nereāli kruts tāpēc, ka metro nekādi sastrēgumi nevar apturēt. Metro var apturēt tikai spridzinātāji un indīgo gāzu laidēji un tad, kad pārmijniekam sagribas pastreikot. Visādi citādi metro ir ātrs un efektīvs. Vilcieni arī ir forši.
Otra mana vājība ir tirgi, it īpaši pārtikas: garšvielu kalni, dārzeņi, augļi, desas, superīgās vītinātās desas un zivis, tās jau vispār, tik skatīties un skatīties, it īpaši valstīs, kur sazin kas tik viņu ūdeņos nepeld un viņi to visu ķer, apstrādā un ēd.
Mājā kaujaslauks, gultā sniega dēlis, mēs kravājamies.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: