krāsns sataisīja tik daudz dūmu, visas ogles pieskārās viņiem. neviena ogle viņiem nepieskārās, jo ogles ir sarkanas. olga, pasaki man, vai tu saskati šeit gogoli. nē, olga neredz sarkanas ogas, jo dumjais vējš aiznesa visus ērkšķus. tad kur putekļu kodēm būs aust audumus, sūtīt pa zīda ceļu un atpakaļ nākt ar pienu, kā zvaigznēs izkaisīts zēns lasa buratino bībeli un stāda kokus pa labi un pa kreisi, lai simts tūkstoši čūskām būtu kur nolikt galvu un lai simts tūkstošiem pūšļotāju būtu kur tās nocirst. tā radās pasakainā teika par dālderi un speķaino ansi, kurš bija prātvēders un tur arī dzīvoja. ir jāsaprot, ka esot vēderā jāsastopas, jākaujas, tur mazās zarnu trakta omletes un kraukšķīgi kaučuka diedelnieki patērēs visu tavu laiku un neko prātam neatlicinās, cik gari būs vakari bez maizes un piena, kurā pamērcēt pirkstu un iekost artērijā. tu, pirkst, es tev solīju, neliec ausis uz plīts, tās aumaļām aptecēsies ar kodoliem un nebūs vairs (baironam bezbiļetnieku).