zemteks pakarama's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Wednesday, April 9th, 2008

    Time Event
    12:10a
    celofāna marmora ceļgali plaukstas
    sasitiem drupačās makjavelli lauskas
    izvelciet garā striķī āķi
    visas zivis ir vuāras
    man ir lauztas skaustas
    es jūtu, šodien tomēr nav īstā diena. man ir sērs galvā, bet es paslavēju par to, ka nepadevos, par to ka apķēros un savācos. esmu kļuvis saprātīgāks, bet vai xāks. es neklausos, ko man saka, jo tie ir runas pa miegam. mani atstāja aukstu kaut kur uz trotuāra balkona. iedomātuties, tagad lodžijas asfaltē. tu guli, tāpēc es tev varu bakstīt. tu, gulētāj. ienaids, tāds dursteklis. arabeskām nolauzti šrifti, nelaidiet mani iekšā vēl 00 gadu. es jau guļu. varbūt novērtē sevi tagad. es atbildu tikai uz jautājumiem, kas mani iedarbina. es esmu nožēlojams šobrīd. tu vēl nekad neesi sevi pieķēris pie rokas šādos gadījumos. parasti tu aizej gulēt svētās dusmās, bet tagad tu vairs nevēlējies to pieņemt. kas ir mainījies? tas par ko tu domā+ plus esmu jauna bruņinieka titulā. tie visi iepriekšējie bija ar audeklu, bet tie bija citur taisnībai jāpiezīmē. kur tad es vairākās pavalstniecībās tagad? nemuldi lieku. zirgam rags ir izdurts cauri mutei, tāpēc tas ir velna kentaurs. atvainojies skatītājiem par savu nesagatavotību un nespēju. bet rekur es redzēju, tas nāk. kā viņš nepietauvojas. es vainīgs? divas sutkas sēdēt nekustīgam. man ir rozā žoklis un zobi daudz un mazi kā milzīgai zivij. ieskatoties man rīklē var mūžīgi krist atvarā tukšā tikai no cirkulārās indekcijas vēl palicis satvars un grieži laimējas tīri pēc inerces. nosolījās/smejas. kā tu sagribēji, paskaties, kā jāstrādā. sagribēja/smejas. rekur tev koki aug rokā par godu, rekur zāle aiziet citās planētās. paliksi tikai uz kūkumaina zirga, arsi lauku, lai pasētu atslēgas. kur liksies no budapeštas nomests trīsdesmit metru augstumā uz zemes saplacinātas ermoņikas un dūdas. ievelcies svārkos ar ceļiem pie krūtīm un kod ādas štrumbantēs un izseko mani uz skotiju, zālaino itāliju, īriju, moldāviju. izvazā pa visu pasauli un aproc krogā ar rokām ap zolā ēriku remarku bakstītāju.
    11:30a
    dzeltenajā mājā, kurai no pakšiem aug zāle, nevis zāle kā parasti aug no zemes un pieskaras sienai, bet zāle, kas aug ārā no sienas un lokās, kā mati vai kā tepiķis, kurš nav sen apgriezts. kad pieskaras šiem matiem, tie paši paceļ līdz pirmajam stāvam, lai gan slepkavība notika otrajā stāvā. tā, slepkavība, tiecās no labās puses uz mājas vidu un to nesa vīrietis izgludinātā kreklā un kartona vestē. šis vīrietis sapņos redz kapronu, bet viss, kas palicis pāri no striķiem, viņam aug uz galvas. katrs ciemiņš retais, kas ieklīst pie viņa dzīvoklī, atstāj uz viņa vestes atzīmes, tādā veidā vīrietis ir uzkrājis pietiekami daudz atziņu, lai varētu nogalināt cauri sienām. viņš atsperas pret mājas ārsienu un triecas cauri. vīrietis, kas dzīvo otrajā stāvā pa vidu, un kurš pārvalda divus logus, kuri. logos var redzēt sērdienes, viņu atspulgus un viņu matus. viņu brošas, viņu apkaklītes, gredzenu krelles un auskarus, copē saņemtus matus un sienas pulksteni. vīrietis pa vidu dzīvo sapratnē par šo parādību neesamību, bet slepkava no mājas ārējās sienas glezno ķinķēziņus uz sienas, kas ir arī kaimiņa siena. vienu dienu pirmā stāva kaimiņa meita bija aizmirsusi atslēgu un ienāca ar savu draudzeni dārzā, kurā auga divas ābeles. katrs ābeļu zars bija piesiets pie zemes ar baltu diegu. katrs diegs turēja matus cik iespējams statiskākus, lai elektrība, kas radās vējā, varētu iemiesot skursteņa un jumta sargus. vīrietis sēdēja savā istabā un skatījās uz ārsienu, kas stāvēja aiz 22 collu monitora. monitors ēda acis un acis ēda monitoru. monitor, beidz ēst manas acis, cilvēks teica, bet monitors viņam deva atbildi. katra jauna atbilde lika meklēt jaunus jautājumus, kuriem nebija gala. kad jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, tad vīrietis nosūta pastu un izdara slepkavību. siena jau nokārta ar panākumu vimpeļiem, bet slepkavības vēl nebeidz rasties. tās nāk kā nereti ciemiņu un atstāj atzīmes uz vīrieša kartona jakas, tās, kas karājas pieliekamajā vai garderobē, kur glabājas cukura pakas. kad vīrietis uzvelk jaku virsū vestei, tad viņš ir gatavs iet ārā. āra pārsvarā ir bīstama, tās neparedzamā vēja dēļ, kurš valda pār elektrības striķiem un nodrošina ābolu augšanu. zem āboliem kā likums redīsi rod savu patvērumu un redīsi ir mazo tārpu iedomas. kad vitamīnu dzīts kultivators ienāk kādā no svešiem dzīvokļiem, viņu sagaida rakstoti aizkari. šo drūmo noskaņu retina lakotas grīdas un telefona vads, kas pārkarājas starp dzīvojamajām platībām. kad jūs būsiet sapratis šo atšķirību, jūs varēsiet šķērsot dzīvojamās patības caur nelielo spraugu pie griestiem un sienas. kā jūs vēlētos savu omleti šorīt, ser. es gribu daudz skrūvju, jo mans skrūvgrieznis. atveras durvis un ienāk pelageja, sakiet cienītais kungs, kā šodin sauc pulksteni? kolīdz tas ir pateikts, kodīgs vējš pieskaras pālim, kas iedzīts galvenajā istabā un dod svētību mājai. mājas aumaļas saļogas, un krogs uz stūra atver krūšu kabatu nabaga maratam manam mazajam.
    veidojiet savus aizkarus arkas formā, lai vēja suņi varētu ķemmēties, lai to atstātās bārkstis rāda ceļu, lai apgaismo domas un lai. kad kustīgas krūtis uzguļ uz jumta, nosprosto mikrofona caurumiņus un sāk tecēt pa bēniņu sijām
    11:39a
    hanteles smaržo pēc asinīm. iebāžu pirkstu degunā un jūtu metālu. tas ir metāls manās asinīs, kas piešķir tām smaržu. man uz muguras ir piestiprināts nieru parašūta karkass. kad grozos mazliet spiež sānos. jāpavingro vairāk, jāpakustās bugi veidā.
    2:54p
    krāsns sataisīja tik daudz dūmu, visas ogles pieskārās viņiem. neviena ogle viņiem nepieskārās, jo ogles ir sarkanas. olga, pasaki man, vai tu saskati šeit gogoli. nē, olga neredz sarkanas ogas, jo dumjais vējš aiznesa visus ērkšķus. tad kur putekļu kodēm būs aust audumus, sūtīt pa zīda ceļu un atpakaļ nākt ar pienu, kā zvaigznēs izkaisīts zēns lasa buratino bībeli un stāda kokus pa labi un pa kreisi, lai simts tūkstoši čūskām būtu kur nolikt galvu un lai simts tūkstošiem pūšļotāju būtu kur tās nocirst. tā radās pasakainā teika par dālderi un speķaino ansi, kurš bija prātvēders un tur arī dzīvoja. ir jāsaprot, ka esot vēderā jāsastopas, jākaujas, tur mazās zarnu trakta omletes un kraukšķīgi kaučuka diedelnieki patērēs visu tavu laiku un neko prātam neatlicinās, cik gari būs vakari bez maizes un piena, kurā pamērcēt pirkstu un iekost artērijā. tu, pirkst, es tev solīju, neliec ausis uz plīts, tās aumaļām aptecēsies ar kodoliem un nebūs vairs (baironam bezbiļetnieku).
    3:28p
    es skatījos, kā ogles padar par oglēm koku. kā koks paliek melns un paņem liesmas. tās izkrāso koku ar visiem flomāsteriem un katrs, kurš būs īstais triku meistars pastāstīs, ka uguni nevar saprast. viņš teiks, saproti sevi un tad saproti, ka uguni nevar saprast. tu domājis, es sevi varu viegli saprast, bet pamēģini saprast uguni. pamēģini ar viņu kaut ko izdarīt. viņa atnāk, izdara un aiziet, bet uguni. ieliek akmeņos liesmas. kodolīgas tādas, uz iesma. ieliek. liesmas ir vārnas, kas sprūst logu stendos un vārnas ir sliktas, viņas grauž vadus. vadi, pretojieties! paveij, kā pavēles forma izlokās slīpumā, kā nakts nokrīt pār mākoni, iekrāso visu tumšāku, ar izdedžiem krafītā izkrāso jumtu blaknes un šņabjus un atstāj visur baltas apmales, lai kuģis var redzēt no avotiem, ka liesmas ir kuģošanai labvēlīgas. tad dodas stiprā buriniekā mērinieku prāti un gozējas uz atvērta klāja, ķer kaijas rīklē kā badmintoni. tu lūkojies koklēs pēc spēka, pēc dzīpara un iznāca caur degunu garš sarkans sīmanis, lai izrēķinātu, lai sasprostotu, izkāmētu un laistos aklā dejā, pēc dāldera, pēc kūmiņa miesas un pēc citrona kartona ietvarā. vai iesmā kaut kādā ir vispār dzīvība, tur treknie mikrobi un mikroskopisko ainu vaininieki, tur viņi kopojas kā tērēts laiks mūs sazāļos un izmetīs locīties smiltīs starp kārtīm un trūdu lapām, starp lidmašīnas vrakiem un diviem tūkstošiem kuģu, kas griežas un aplej tevi ar smiekliem, lai tev izrādās un lai tu saproti, ka lietus nav pasargājams, ka visi stendi, kas tirgo lietussargus+ un kas ir no vienas vietas notatuvēti, ka viņi ir tavs skausts un tavs skausts ir atriebīgs, tas lamā un pīkst, līdz skrituļslidas izbeidz raizēties un laiž vaļā tādus spēcīgus pirdienus, ka nāvei bāla seja pārtop rozā rododendru krāsā, lai visiem tas miers ieskrāpē acu zīlētēs burinieku siluetus, un lai tie izbeidz smieties, kad nodārd zibens par pēdējām kapeikām sakopojis drosmi un laižas lejā kā pušu plēsts. kā taurenis, kam zarnas griežas riņķī un tinas riņķī kā barankām patīk diegi no zīda, tā man patīk klaustrofobiski smieties vārošā liftā. ar visiem izrietošajiem burbuļiem, garaiņiem, gara tēviem, (rainis ēd rupju maizi) un klausās karlsonam vēderu ruds onkulis, lai izbeigtu visas likstas, kas mūs iemieso stiklā, kā verdošs ūdens apbalvo meža ogas un ieslēdz viņas cukurā.
    10:31p
    vai vēsture jums piedos jūsu vēso attieksmi pret mani

    << Previous Day 2008/04/09
    [Calendar]
    Next Day >>

About Sviesta Ciba