celofāna marmora ceļgali plaukstas
sasitiem drupačās makjavelli lauskas
izvelciet garā striķī āķi
visas zivis ir vuāras
man ir lauztas skaustas
es jūtu, šodien tomēr nav īstā diena. man ir sērs galvā, bet es paslavēju par to, ka nepadevos, par to ka apķēros un savācos. esmu kļuvis saprātīgāks, bet vai xāks. es neklausos, ko man saka, jo tie ir runas pa miegam. mani atstāja aukstu kaut kur uz trotuāra balkona. iedomātuties, tagad lodžijas asfaltē. tu guli, tāpēc es tev varu bakstīt. tu, gulētāj. ienaids, tāds dursteklis. arabeskām nolauzti šrifti, nelaidiet mani iekšā vēl 00 gadu. es jau guļu. varbūt novērtē sevi tagad. es atbildu tikai uz jautājumiem, kas mani iedarbina. es esmu nožēlojams šobrīd. tu vēl nekad neesi sevi pieķēris pie rokas šādos gadījumos. parasti tu aizej gulēt svētās dusmās, bet tagad tu vairs nevēlējies to pieņemt. kas ir mainījies? tas par ko tu domā+ plus esmu jauna bruņinieka titulā. tie visi iepriekšējie bija ar audeklu, bet tie bija citur taisnībai jāpiezīmē. kur tad es vairākās pavalstniecībās tagad? nemuldi lieku. zirgam rags ir izdurts cauri mutei, tāpēc tas ir velna kentaurs. atvainojies skatītājiem par savu nesagatavotību un nespēju. bet rekur es redzēju, tas nāk. kā viņš nepietauvojas. es vainīgs? divas sutkas sēdēt nekustīgam. man ir rozā žoklis un zobi daudz un mazi kā milzīgai zivij. ieskatoties man rīklē var mūžīgi krist atvarā tukšā tikai no cirkulārās indekcijas vēl palicis satvars un grieži laimējas tīri pēc inerces. nosolījās/smejas. kā tu sagribēji, paskaties, kā jāstrādā. sagribēja/smejas. rekur tev koki aug rokā par godu, rekur zāle aiziet citās planētās. paliksi tikai uz kūkumaina zirga, arsi lauku, lai pasētu atslēgas. kur liksies no budapeštas nomests trīsdesmit metru augstumā uz zemes saplacinātas ermoņikas un dūdas. ievelcies svārkos ar ceļiem pie krūtīm un kod ādas štrumbantēs un izseko mani uz skotiju, zālaino itāliju, īriju, moldāviju. izvazā pa visu pasauli un aproc krogā ar rokām ap zolā ēriku remarku bakstītāju.