pirms manis vārdadiena bija māsai, kuru es neapsveicu vispār. kad gāju ārā no veikala, iedomājos, ka varētu nopirkt puķi, bet biju jau kustībā un atmetu ar roku. dzīvoklī viņu arī mutiski neapsveicu, jo pie viņas visu dienu bija kāda draudzene, kuras seju neredzēju, tikai balsi dzirdēju, jo izvairījos. mammai es vismaz nopirku puķes vārdadienā (vai tā bija dzimšanas diena?), jo no paša rīta par to man piekodināja tētis, sakot, ka esot nopircis smaržas un nopirkšot torti, tāpēc es pieteicos nopirkt puķes un arī uzdāvināju, bet māsas gadījumā organizācija kaut kā izpalika un tad vēl tā draudzene. manā vārdadienā mani nāca sveikt māsa un tētis, jo mamma bija darbā. mamma atnesa puķi vāzē, kad es jau gulēju. viņa ienāca un teica, tu jau guli. es pieslējos iedevu viņai buču un viņa nolika puķi uz galda. bet pa dienu es biju ienācis no āras un pārvilku bikses. tajā brīdī nāca iekšā māsa ar tēti mani sveikt. es teicu, tūlīt, es tikai uzvilkšu bikses, jo biju bez biksēm kājās. viņi iesmējās. tā es piefiksēju, taisās sabiedriski jociņi, kad kāds pajoko un visi vienbalsīgi atbalsta šādu joku par labu. māsa man uzdāvināja lielu puķi, kuru droši vien bija nopircis tētis, bet tētis man paspieda roku. bija jocīgi nesaņemt nekādu dāvanu. vienmēr man kaut ko ir uzdāvinājuši, bet tagad tikai puķi. es jau neslēpjot neverbāli esmu paudis, ka negribu nekādas dāvanas un pats nekad nesteidzos kaut ko dāvināt, bet tagad bija jocīgi, ka man neko neuzdāvināja. man tas patīk. tagad es saprotu, ka man tas patīk.