iedomāties tikai, ja galvā iemetas gangrēna tā ir jāgriež nost, bet es turpinu atteikties, turpinu atteikties kā jaunās latviešu dzejas tradīcijās ieredzēts trešo reizi turpinu atteikties, bet es te noproponēju slavas dziesmai pateicību par rižu vārdu, bet tas, protams, mani neiemājo tajā laikmetā, kas atalgo savus pāvestus, papagaiļus, kreisās rokas metējus pakaļ visiem labajiem darbiem ar iespiestām lūpām lifta šahtā ārdās un nelaiž vaļā bruģī sadragātas plaukstas pilnas ar skudrām tu nodevi salvatōri, bet neatbijies atkāpties un nodemonstrēt man savu spēku, kas līst pār malām, cik ļoti tam patīk, cik ļoti tas grib tā būs īstās raudzes ūsa vismaz puse sejas vairs nekad nerādīs skaidri un tv zvaigznes ritēs pār asarām kā sabraukts stārķis rāda vidējo pirkstu pakaļ traktoram un tā izbeidzas gaišā diena, laiž vaļu nakts melnumam strutās investētas likstas un nevar saprast, ko no manis gaida paša māte ar raugu uz sārta gaida, kad varbūt pakāršos drošības jostā uz tilta metīšos pāri gulbītī iebetonēt upes grīvu vai izist sev vietu brīvostas valdē ar klozepāna rezervi vienmēr pa rokai, kabatā seifā, privātā kuģītī, labi, mazliet nolaupītā sadārdzinātā pārvadājot valstu robežas pārlieko figūras uz kartes es sevi izglābšu ar kailām rokām izraušu rīklēm no māgas un nesīšu nodot desās par pavarda smārdu mani noturēs un bauros dāmas kailām krāgām budēli sadirsīs tik ļoti un nemanāmi, ka ar to būs beigtā balle augšāmcēlusies un pulicers lāskā maizes drupatu aizkarus, kas par greznu štāti, kas par geštaltfizionomiju