gandrīz no purpināšanas mācos - nezinu, kā man tagad sanāks - kad gāju lemesi dūrē trīcēt, bija pavisam cita gaisma tagad neesmu tik drošs kā biju kādreizējā lietpratības mākslas amatniecības trīs zaķi divi daiļi karabasi labi tagad atlaidiet es dūnās mazliet kā vējš pavandīšos kā vējš netiek zem ūdens tam šī pasaule slēgta, bet tas gramstas gar virsmām un iedeldē delmā garenu rievu, kas mani apstāj un tad raugās caur pieri, lai izskatītos dusmīgā, bet es uzreiz neuzķeros, jo neesmu āmurīts, bet gan zelta cirvīts skārda bundziņas un asins piliens kā lietus lāsei vai sniega pārslai krusas graudam un palielākam ķieģelītim gāzbetona gabaliņam saplāksnim nesošajam blokam divpadsmit stāvi pāris gados par divdesmit centimetriem kļuvuši mazāki, bet svara palielināšanas nolūkā blakus novieto vēl vienu gan ne tik lielu ēku un būvi un tagad katram cilvēkam ir pa savam dzīvoklim respektīvi ģimenei kādi seši dzīvokļi atkarībā no betas karotīna metas oranžas pumpas kā burkānu šodien gribēju veicī nopirkt, bet kasiere tik dikti sabijās, kad lietus sāka gāzt, ka ieskrēja savā privātajā telpā, noslēdzās sevī un ar mani vairs nerunāja līdz darbdienas beigām, lai gan es vēl piedāvāju nopirkt negaršīgu arbūzu, vērmeles, kadiķus, klijas un dažādus graudus, ziedu tēju nopirku, bet kailās gailenes savus svārkus vairs nejaudā vilkt tik dikti ka ķēdes paliek pēdās, kurās krājas ūdens un tajā veidojas ezeri, tad purvi un tad mārrutku es tur savu audzēju pilnīgi leģitīmi, jo man ir melns lietussardziņš un postkumunisma valstī tas ir pieklājīgs iegansts iziet ārā, kad saule nespīd, bet nakts vēl nav nokritusi, jo baidās sasisties, kas gan nebaidās tikai trakie tā dara, bet es no godīgiem bērniem cēlies un pats par bērnu taisos kļūt, jo tālāk ejam jo lielākas auzas mums sola, kamēr beigās būs tādā dimpā, ka atliks nožēlot