vakar vakarā nolēmu izbraukt pirmo reizi mūžā izmēģināt izšaujamo zibspuldzi (cik nožēlojami). vispār, kopš mitinos francijas republikā, neesmu apmierināts ar saviem foto panākumiem, ko norakstu uz ārzemju cilvēkiem. viņi ir kaut kādi konservanti. pofig, ka viņi izskatās, kā viņi izskatās, man labāk patīk latvijā. tur ir tik daudz meiteņu. ko?! vispār vakar izrādījās kaut kādi salūta šaušanas svētki, pamanīju arī agrāk dienā valsts karogus izkārtus un ūdens veikalus aizslēgtus (slāpes). labi, ka par mani nepadomāja, ka esmu kabatzaglis, kad ar riteni kaklā un turoties pie fotoaparāta ar ereģētu zibspuldzi ložņāju pa pūzni un pret straumi stūmos. vispār par pēdējo bildi gandrīz atrāvos pa muti no kaut kāda labi būvēta tipa baltā kreklā. nejau tik traki. es jau jutu, ka mani pamanīja, bet pofigizēju. tā laikam sieva kaut kāda vai vatevers, bet pēc piecām sekundām kungs izdomāja panākties atpakaļ un maigi pieskārās man pie elkoņa. uz manu atbildi, ka nerunāju valodā, viņš teica, lai netaisu personīgas bildes. brīdī, kad viņš to teica, es jau nobijos, ka man liks tūlīt parādīt materiālu un izdēst pēdīgu attēlu, bet ar manu atbildi, dakōrs, viņš palika visnotaļ apmierināts un turpināja savu gaitu. perifērijā sastapu vairākas ugunsdzēsības mašīnas un ātrās palīdzības, pie kurām rindās stāvēja sirdzēji, kam nu mitru lupatu uz pieres vajadzēja, kam ko citu. ārsti nekautrējās tupināt meitenes svārkos uz zemes un skatītāji nekautrējās stāvēt skatiena kontruzbrukumā un priecāties. vispār braucu mājās un domāju, kāpēc ikdienā nevarētu būt te vairāk ko redzēt. varbūt vajag biežāk iznākt no dzīvokļa.