starpība 3 gadi ir ok :)

bet tāpēc jau nav jāliedz sev izklaides ;))))

(Reply to this)

lai gan man paszai ir braalis, un uz vairaakiem piemeeriem redzu, kaa buuszana par vieniigo beernu bojaa raksturu, es szaubos par veel kaadu beernu, jo man szkjiet, ka nevienu citu vairs tik stipri nemiileeszu. Sviestaini, bet taadas nu man taas domas maisaas pa galvu.

(Reply to this) (Thread)

Jebkurā gadījumā katru bērņuku mīl citādi, bet ne mazāk, man liekas! Un no diviem bērniem atpakaļ nāk jau dubulta mīlestībiņa ar!
Vēl es domāju, ka vienīgie bērni, ja vien nav no iedomīgajiem pūšļiem, ar gadiem var sajusties vientuļi, ka nav ne brāļa, ne māsas. Piemēram, vecumā, kad varbūt vecāki jau aizgājuši. Mana mamma man to tā skaidroja, kad mazā māsa bij ceļā. Ka būs labi tas, ka es nekad nebūšu dzīvē vientuļa. Man tā doma patika, nebij problēmu pieņemt māsu. Man bij 7 gadi, kad viņa dzima, atceros visu. Atceros, ka paspēju izbaudīt, kā ir būt vienīgajam mīlulītim mammai, bet man nebij žēl, ka tas pats mīļums tiek vēl kādam mazam cilvēciņam, manam tuvākajam radinieciņam. Pie tam apzinājos, ka māsa gan šo 100% nedalīto uzmanību tā arī nevarēj izbaudīt, jo es jau biju priekšā.

Kad Ādams piedzima, es vēl galīgi nejutu tās īstās mīlestībiņas jūtas, tikai atbildību un rūpes. Tās jūtas radās pamazām ar smaidiņu, vārdiņu, viņa sasniegumiem, apgūtiem skiliem :)) Un kad jau viņš sāka bučas dot, apķert man seju ar roķelēm, saukt par mammu un tiekt "mīļč, mīļč", tad jau tās jūtas sirdi plēš uz pusēm, vakaros tāds mīļums, ka bieži asaras pat nāk :)
Un vēl jau ir tas moments, ka tas bērns sāk drusku grūst prom, izlikties baigi patstāvīgais, viņam to vajag. Un tad es apzinos, ka pēc kāda laika jau viņš varbūt neļaus pat samīļot sevi, jo būs liels un kruts. Un kur tās jūtas likt, kur to bērna mīļumu saņemt?... Laiks otram bērniņam! Un viss sākas atkal... 8)

(Reply to this) (Parent)

un ar šo pašu vīru? par spīti visam?

(Reply to this) (Thread)

Tas, protams, ir lielākais jautājums...
Jo problēmu šobrīd joprojām netrūkst. Bet es vēl jūtu jēgu turpināt, teikšu, kā ir. Es sāku vairāk pastāvēt par sevi, biežāk izeju no mājas viena, vairāk panāku savu, un pamazām tas viss ir salāgojies tā, ka vairs neesmu nelaimīga. Sevišķi palīdzējušas ir vairākas attiecību un vīrieš/sievieš atšķirību grāmatas. Sāku uztvert visu primitīvāk, un sajutos vieglāk...

Visādas stulbības jau notiek visu laiku, bet man tomēr gribas izturēt, lai paliekam kopā. Mēģinu uztvert R. kā dārgumu, kā kaut ko īpašāku, nekā citi vīrieši. Tomēr [līdzšinējā ;))]mūža mīlestība, pirmā bērniņa tētis, un ļoti viss bij iecerēts, pārdomāts, un tāpēc turās tā doma, ka droši vien pareizi bija, ja jau tik pareizi likās...
Un es vairs negaidu no viņa, lai dara mani laimīgu. Es vienkārši daru, ko gribu (iespēju robežās, protams), un tas mani dara laimīgu, un tā varu izturēt ikdienišķās dumības.
Un viņš arī cenšas, kā prot, pēc savas sajēgas. Nāk soli pretī, kad sajēdz. Un tagad vēl tas remonts top, abi gaidam to jauno, skaisto guļamistabu kad varēsim iemēģināt, tā teikt... Tas arī kaut ko dod, tādu kā motivāciju.
Galu galā, man jau tas viņa genofonds piesaistīja - izskats, balss, mierīgums un viss pārējais, un tas genofonds vajadzīgs tiem nākotnes bērniem... Pie tam Ādams man ir labs pierādījums, ka tiešām labs gēnu salikums mums sanāk 8)) Nu, un attiecīgi labprāt vēl šo genofondu izmantotu, spēcīgiem un veselīgiem pēcnācējiem :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skaidrs. Veiksmi tev, lai iecērētais arī izdodas!

(Reply to this) (Parent)