Jebkurā gadījumā katru bērņuku mīl citādi, bet ne mazāk, man liekas! Un no diviem bērniem atpakaļ nāk jau dubulta mīlestībiņa ar!
Vēl es domāju, ka vienīgie bērni, ja vien nav no iedomīgajiem pūšļiem, ar gadiem var sajusties vientuļi, ka nav ne brāļa, ne māsas. Piemēram, vecumā, kad varbūt vecāki jau aizgājuši. Mana mamma man to tā skaidroja, kad mazā māsa bij ceļā. Ka būs labi tas, ka es nekad nebūšu dzīvē vientuļa. Man tā doma patika, nebij problēmu pieņemt māsu. Man bij 7 gadi, kad viņa dzima, atceros visu. Atceros, ka paspēju izbaudīt, kā ir būt vienīgajam mīlulītim mammai, bet man nebij žēl, ka tas pats mīļums tiek vēl kādam mazam cilvēciņam, manam tuvākajam radinieciņam. Pie tam apzinājos, ka māsa gan šo 100% nedalīto uzmanību tā arī nevarēj izbaudīt, jo es jau biju priekšā.

Kad Ādams piedzima, es vēl galīgi nejutu tās īstās mīlestībiņas jūtas, tikai atbildību un rūpes. Tās jūtas radās pamazām ar smaidiņu, vārdiņu, viņa sasniegumiem, apgūtiem skiliem :)) Un kad jau viņš sāka bučas dot, apķert man seju ar roķelēm, saukt par mammu un tiekt "mīļč, mīļč", tad jau tās jūtas sirdi plēš uz pusēm, vakaros tāds mīļums, ka bieži asaras pat nāk :)
Un vēl jau ir tas moments, ka tas bērns sāk drusku grūst prom, izlikties baigi patstāvīgais, viņam to vajag. Un tad es apzinos, ka pēc kāda laika jau viņš varbūt neļaus pat samīļot sevi, jo būs liels un kruts. Un kur tās jūtas likt, kur to bērna mīļumu saņemt?... Laiks otram bērniņam! Un viss sākas atkal... 8)

(Reply to this) (Parent)