Tas, protams, ir lielākais jautājums...
Jo problēmu šobrīd joprojām netrūkst. Bet es vēl jūtu jēgu turpināt, teikšu, kā ir. Es sāku vairāk pastāvēt par sevi, biežāk izeju no mājas viena, vairāk panāku savu, un pamazām tas viss ir salāgojies tā, ka vairs neesmu nelaimīga. Sevišķi palīdzējušas ir vairākas attiecību un vīrieš/sievieš atšķirību grāmatas. Sāku uztvert visu primitīvāk, un sajutos vieglāk...

Visādas stulbības jau notiek visu laiku, bet man tomēr gribas izturēt, lai paliekam kopā. Mēģinu uztvert R. kā dārgumu, kā kaut ko īpašāku, nekā citi vīrieši. Tomēr [līdzšinējā ;))]mūža mīlestība, pirmā bērniņa tētis, un ļoti viss bij iecerēts, pārdomāts, un tāpēc turās tā doma, ka droši vien pareizi bija, ja jau tik pareizi likās...
Un es vairs negaidu no viņa, lai dara mani laimīgu. Es vienkārši daru, ko gribu (iespēju robežās, protams), un tas mani dara laimīgu, un tā varu izturēt ikdienišķās dumības.
Un viņš arī cenšas, kā prot, pēc savas sajēgas. Nāk soli pretī, kad sajēdz. Un tagad vēl tas remonts top, abi gaidam to jauno, skaisto guļamistabu kad varēsim iemēģināt, tā teikt... Tas arī kaut ko dod, tādu kā motivāciju.
Galu galā, man jau tas viņa genofonds piesaistīja - izskats, balss, mierīgums un viss pārējais, un tas genofonds vajadzīgs tiem nākotnes bērniem... Pie tam Ādams man ir labs pierādījums, ka tiešām labs gēnu salikums mums sanāk 8)) Nu, un attiecīgi labprāt vēl šo genofondu izmantotu, spēcīgiem un veselīgiem pēcnācējiem :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skaidrs. Veiksmi tev, lai iecērētais arī izdodas!

(Reply to this) (Parent)