Šorīt, kad aizgāju gulēt, līdz aptuveni pus7iņiem skatījos griestos un domāju par visu, par visu, kas jāpaveic, jāizdara, jāpaspēj un vienlaikus dusmojos uz sevi, kāpēc es nevaru vienkārši aizmigt & nedomāt. Nākamā nedēļa būs maza ellīte zemes virsū, kad ceru izdzīvot un palikt pie veselā saprāta.
Tādos brīžos vienmēr sev atgādinu: koncentrējies tikai uz vienu, uz būtisko un pašreizējo: visu kopā izdarīt nevar tāpat. Un tā bija mana vakardienas kļūda, jo kā vienmēr gribu izdarīt vairāk kā ķermenis spēj pavilkt. Atkārtošana - zināšanu māte, vai zinies. Ceru kādreiz tapt gudra ne tikai īpašos gara apskaidrības mirkļos, bet arī tad, kad nav laika domāt. Šito iebāžam pie Jaungada višlista un velkam to plinti ārā no krūmiem.

Turklāt izdzīvošana šajā namā kļūst aizvien interesantāka: vakar beidzās rīsi, rupmaize, dārzeņi un Biolakto, atlikuši ir griķi, auzu pārslas, 1 tomāts un paprika, kā arī daudz ievārījuma, kas atvests no laukiem. Ir ko padomāt, lai garšīgi paēstu.
Nē, nē, rīt es noteikti pametīšu savu ideju ģenerēšanas migu & būšu atkal normāla!