The Day After Tomorrow
Šodiena ir reāli frīkī. Pilnīgi un galīgi. Ar visu to masu psihozi par darbiem un tā starp citu manām nedienām, beidzot ar lekcijām, kur bija jau tas vajprāta stāvoklis, kad var parādīt pirkstu un bezjēgā noņirgties. Tā nu lūk čāpoju mājās pa Tērbateni konstatēju, ka pilnīgi noteikti gribu vienu alu, kamēr maģiskie 10ti vēl nav noklaudzējuši. Well, domāts darīts - eju iekšā balzāmbodē un meklēju alu. Ziniet, pēdējā laikā ne vella no aliem nejēdzu, jo dzeru to tik reti, ka pat nejūti atšķirību. Prasu pārdevējai, kurš no tiem vienīgajiem Aldariem visdzeramākais. Šī man saka, ka alu dzer tikai vasarā un neko no viņiem nesaprot. Es pasmīnu pie sevis un nosaku, ka man jau tāpat līdzīgi - tikai pēc solārijiem (Uzmanību - iedegas lampiņa un parādās atslēgvārds: SOLĀRIJS!!! wiu wiu wiu!)
Un vai zin ko - pārdevēja izrādās gudra solāriju lietās - tā nu viņa man 5 minūtes apskaidroja, kas ir jālieto solārijā, ka pēdējie modes pigori liekot ēst šampinjonus (!!!), jo tad brūnāka āda paliekot, jādzer burkānu sula ar olīveļļu un jāuzkož vitamīns C. Man mute vaļā & stāvu un domāju, kur atrodos. Ak jā, un kāpēc tas alus ir jādzer, beigās viņa vaicā.. Es gandrīz vai apkritu - nu bet karsts tak solārijā - gluži kā vasarā sajūtas. Ak Dies, kāds Fail.
Izgāju laukā un tur mani no kājām gandrīz nonesa ragana ar melnu uzkrāsotu zirnekli uz acs un pavisam reālu slotu. Mājās sapratu, kas par štelli, kad dabūju piekto ugunīgo ugunsķirbi drauģeļos.


Nu ko - priekā, briedīši!
Un neķer kreņķus - visi pie manis drošībā noglabāti, ibio!